Cilvēki satiekas dažādi – nejauši un apzināti, gaidīti un negaidīti.
Cilvēki satiekas dažādi – nejauši un apzināti, gaidīti un negaidīti. Ne vienmēr jātiekas konkrētā vietā – pilsētas centrālajā laukumā pie pulksteņa, parkā pie strūklakas, autobusa pieturā vai kafejnīcā, piemēram, gulbenieši Irēna un Oļegs Kuzņecovi daudzus gadus satiekas tējas stundā.
Pulksten septiņos vakarā viņu dzīvoklī, kas atrodas Skolas ielas namā, sāk smaržot tēja. Savās pārdomās un kārtējā dienā izdzīvoto darbu izjūtās viņi ir divi vien. Tās ir cilvēciski vienkāršas sarunas par pieaugušajiem bērniem un mazbērniem, par pirmo mazmazbērniņu, kam tikai divi mēneši, par to, kas izaudzis nelielajā dārzā, cik veiksmīgas bijušas medības vai zivju loms. Tās ir sarunas par divu cilvēku dzīves izjūtām 50 kopdzīves gadu garumā, jo 19.oktobrī Irēna un Oļegs svinēja zelta kāzas.
“Tagad saprotu, ka nav viegli dzīvot otra cilvēka enerģijā, bet citādāk neprotu. Ja Oļegs nejūtas labi, arī es to izjūtu, ja viņš ir mierīgs, arī manī mājo miers. Mēs viens otru it kā papildinām, it kā dzīvojam vienu dzīvi, elpojam vienā ritmā, bet tā nenotiek uzreiz. Šīs neredzamās vibrācijas rodas tad, ja divi cilvēki ilgi ir kopā,” saka Irēna. Oļegs tobrīd devies zvejā un solījis būt mājās tikai pievakarē. Klausos, kā Irēna stāsta par it kā pašsaprotamiem, ikdienišķiem sīkumiem abu dzīvē, un saprotu, ka tieši tie bez vārdos paustiem mīlestības apliecinājumiem veido mīlestību mūža garumā.
Pārāk vērīgi uz mani raudzījās
“Pirms 50 gadiem 19.oktobris bija darba diena. Bija uzsnidzis sniegs, īsts vēla rudens slapjdraņķis. Pulksten 14.00 Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā bija sarakstīšanās. Katrs steidzāmies no sava darba. Mūs laulāja Marija Vasiļjeva, tāpēc, viņu satiekot uz ielas, vienmēr domāju, ka viņa bija mūsu laimes nesēja. Pēc kāzām dzīvojām pie vīramātes Viestura ielā. Visi mitinājāmies 12 kvadrātmetru istabiņā. Es ļoti labi satiku ar Oļega māti, kas bija vieda sieviete. Uzreiz visu norunājām par saimniecības lietām. Viņa uzņēmās ēst gatavošanu, laikam jau manīja, ka mani tie katli un ar oglēm kurināmā plīts īpaši nesaistīja. Mans pienākums bija mājas uzkopšana, bet veļu mazgājām kopīgi. Biju jauna un paklausīga. Pēc gada gaidīju savu pirmo bērniņu, kad Oļegu uz trīs gadiem paņēma obligātajā karadienestā. Viņš četras reizes šajā laikā atbrauca uz mājām, lai tikai redzētu savu pirmdzimto meitu Inesi, kura tagad ar ģimeni dzīvo un strādā Bulgārijā,” atceras Irēna
Dienestā Oļegs izmācījies par elektriķi, tāpēc, atgriežoties mājās, viņam piedāvāts darbs rūpkombinātā un ģimenei ierādīts dzīvoklis Ābeļu ielā 1.
“Līdz tam es katru nakti redzēju sapņos savu dzīvokli, bet tad, kad pārcēlāmies, biju nobijusies, kā tas būs, ka tagad pašai vajadzēs gatavot ēst, bet viss bija ļoti jauki,” smejas Irēna.
Ar Oļegu viņa iepazinusies Rīgā, abi mācījušies sakarnieku skolā. “Toreiz ievēroju, ka uz mani nemitīgi raugās augumā garš un tievs puisis. Droši vien mūsu satikšanās bija likteņa likta, jo sakarnieku skolā iestājos nejauši. Mans aicinājums bija jurisprudence. Es arī iestājos Juridiskajā fakultātē, bet eksāmenā bija viens trijnieks, tāpēc nepiešķīra stipendiju. Aptvēru, ka tēvs, kurš bija grāmatvedis, man nevarēs palīdzēt tā, lai es varētu iztikt. Izņēmu dokumentus un iesniedzu sakarnieku skolā. Toties 20 gadus biju piesēdētāja tiesā. Vecāki vēlējās, lai pēc sakarnieku skolas braucu strādāt uz Viļāniem, kur esmu dzimusi, augusi un skolu beigusi, bet tolaik Oļegs jau strādāja Gulbenē, lai gan par precēšanos vēl nebijām domājuši, izšķīros par labu šai pilsētai,” atceras Irēna.
Katru dienu sūta pa vēstulei
Oļegs bieži Irēnai zvanījis un katru dienu rakstījis vēstuli, tāpēc bez vārdiem likdams saprast, ka patiesi mīl jauno meiteni, jūtu izpausmē pats būdams diezgan atturīgs. Vēlāk, kad abi bijuši precējušies, Irēna ievērojusi, ka vīrs vairāk nevienam vēstules nav rakstījis.
“Pie vēstulēm biju ļoti pieradusi, ja kādu dienu to nesaņēmu, domāju, nezin ko nu viņš te Gulbenē dara. Līdz šai dienai gan neesmu saglabājusi nevienu vēstuli. To, ka pēc sakarnieku skolas esmu norīkota darbā uz Gulbeni, Oļegam neko neteicu. Stacijā kāpu laukā no vilciena, bet viņš – lai brauktu uz Balviem tiesāt futbola sacensības. “Kur tad tu?” Oļegs jautāja, atbildēju, ka esmu atbraukusi pie viņa. Vēlāk mēs abi iesaistījāmies sporta aktivitātēs. Biju laba šāvēja, bet Oļegs – slēpotājs un futbolists. Daudzkārt esmu domājusi, ka varēju precēties vēlāk, nevis 19 gadu vecumā, bet nekad savu rīcību neesmu nožēlojusi.
Interesanti, ka pēc rakstura viņi abi esot ļoti atšķirīgi, piemēram, Oļega vaļasprieks ir zveja, bet Irēnu tā absolūti nesaista. Savukārt Oļegs nesaprot, kā sieva var strādāt dārzā un noņemties ar puķēm,” stāsta Irēna.
Sirdis pieder bērniem un mazbērniem
Irēna un Oļegs lepojas ar savām meitām Inesi un Ingu, ar interesi seko līdzi mazbērnu gaitām, ļaujoties izbrīnam, pa kuru laiku viņi tik ātri izauguši. Klusā piemiņā tiek glabāts arī dēls Juris, kuram bija atvēlēts nodzīvot tikai četrus mēnešus.
“Vecākā meita Inese skolā bija ārkārtīgi cītīga un kārtīga. Viņa gribēja studēt ekonomiku un Maskavā iestājās toreizējā “Centrosojuz” institūtā. Pirmajā gadā Inesei neklājās viegli, droši vien, ja es teiktu, lai brauc mājās, viņa to darītu. Varat iedomāties, kāds bija mans pārsteigums, kad, būdama trešā kursa studente, Inese man zvana un saka, ka uz mājām atbrauks kopā ar puisi, ka abi precēsies! Tas bija laiks, kad ārzemnieks tik vienkārši uz Latviju atbraukt nevarēja. Kad pēc gadiem kopā ar znotu – pēc tautības bulgāru – aizbraucām uz pamesto armijas poligonu pie Galgauskas ezera, viņš izsaucās: “Un šitā dēļ man neļāva braukt!” Drīz abi svinēs 30 gadu kāzu jubileju. Vismaz reizi gadā braucam ciemos. Nu jau arī Inese ir vecmāmiņa, jo mazmeitai Ilonai ir divus mēnešus vecs mazulītis,” Irēna neslēpj prieku.
Arī jaunākā meita Inga gandrīz katru dienu piezvana vai ieskrien apraudzīt vecākus, jo ar ģimeni dzīvo tepat Gulbenē.
Kāzu dienu Kuzņecovu ģimene īpaši neesot atzīmējusi, tikai šoruden Irēna aizdomājusies par 1957.gada 19.oktobri.
“Kad to pateicu Oļegam, viņš arī brīnījās – vai tiešām esam kopā nodzīvojuši tik ilgi? Ja tā padomāju, tad laikam esmu kakls, kas groza galvu, jo visus saimnieciskos jautājumus risinu es. Uzskatu, ka ģimenes dzīvē sievietei tomēr ir jābūt mazliet gudrākai par vīru. Pa šiem gadiem viens otru esam iepazinuši, zinām, kad un ko var atļauties. Savā būtībā Oļegs ir ārkārtīgi atsaucīgs, gatavs palīdzēt cilvēkiem, tāpēc dažkārt, kad bijām jaunāki, tiku mazliet iekšēji piktojusies, ka palieku pēdējā kārtā, jo vispirms tiek izlīdzēts citiem, kam sākotnēji man solītais ir piemirsts. Nekad viens uz otru neesam ilgi naidu turējuši. Sastrīdamies, es aizeju uz virtuvi, teikdama, ka esmu nāvīgi apvainojusies, pēc brītiņa Oļegs ir klāt un seko miera izlīgums. Bez tā jau nemaz nevar nodzīvot kopā daudzus gadus. Būtībā visi šie strīdi ir bijuši tikai par niekiem. Nekad nesaku, ka man liktenis nav vēlējis neko labu. Man ir viss – labs vīrs, labi bērni un znoti,” saka Irēna.
Tiesa, sabiedrībā viņa gan vairāk iziet viena, jo Oļegam ir grūti ilgstoši uzturēties lielās kompānijās. Viņam piemīt spēja saskatīt cilvēka auru, kā arī ir cilvēki, kurus viņš šo spēju rezultātā spēj pieņemt, kurus – ne. Oļegs daudziem cilvēkiem ir palīdzējis atrisināt veselības problēmas, lai gan tas viņu nogurdina. Irēna par to neļaunojas, bet līdz ar viņu priecājas, ja šī palīdzība izdodas.
