Šodien Marta Rubene pamodās agrāk nekā parasti. Varbūt rīta snaudu bija pārtraukusi pelēkbrūnā putneļa čirkstošā dziesma, kas skanēja no tuvējā krūma aiz dzīvokļa loga?
Šodien Marta Rubene pamodās agrāk nekā parasti. Varbūt rīta snaudu bija pārtraukusi pelēkbrūnā putneļa čirkstošā dziesma, kas skanēja no tuvējā krūma aiz dzīvokļa loga? Varbūt vainojams netīkamais sapnis, no kura viņa bija mēģinājusi atbrīvoties? Varbūt tās bija uzmācīgās domas, kas nelika mieru?
Domas ir kā nemierīgas bultas, kas šaudās no pagātnes līdz šodienai un atpakaļ. It kā viss jau pārdomāts neskaitāmas reizes, tomēr ir cilvēki, notikumi un dzīves situācijas, pie kuriem gribas atgriezties vēl un vēl.
Marta ieklausās ritmiskajos pulksteņa tikšķos. To viņa darījusi dienu pēc dienas, stundu pēc stundas jau daudzus gadus. Šī nemainība kļuvusi par nepieciešamību, jo, kad cilvēks paliek viens, viņš priecājas ne tikai par katru troksni. Arī vēja brāzma aiz loga vai kaimiņu dzīvokļa durvju skaļāka aizvēršana var kļūt par ikdienas piepildījumu.
“Jau 13 gadus esmu pensijā. Todien, kad, no rīta piecēlusies, sapratu, ka nevajag doties uz darbu, jutos kā cilvēks, kas izmests no laivas. Ko es tagad iesākšu? Kā aizvadīšu dienas? Vīrs tolaik jau bija miris, vienai meitai – sava dzīve un ģimene, jaunākā – Rīgā. Savāds tukšums visapkārt, bet visvairāk – dvēselē,” Marta iekārtojas ērtāk guļvietā un ļaujas pašapmierinātībai, ka savulaik sapratusi, ka nedrīkst ļauties vientulības purvam, kas to vien gaida, lai “aprītu” cilvēku. ” Pareizi darīju, ka nekavējoties sāku meklēt iespēju atrasties cilvēkos. Sāku dziedāt Gulbenes kultūras centra senioru korī “Atbalss”. Dziedāt man patīk, tāpēc darbojos arī Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas korī. Uz mēģinājumiem eju kā uz tikšanos,” klusi pie sevis dungodama nejauši prātā iešāvušos melodiju, Marta nesteidzīgi ceļas, ieslidina kājas čībās, lai dotos uzvārīt rīta tēju.
Katram pienāks vecums
“Nekas, katram reiz pienāks vecums. Nekas cits neatliks, kā samierināties. Tikai vispirms jāprot tas pienācīgi sagaidīt un ar to sadzīvot,” pusbalsī ar sevi sarunādamās, Marta regulē gāzes pavarda liesmu. Varētu iesaistīties Gulbenes pensionāru padomes darbā, bet negribas. Ko pensionārs šodien var izdarīt? Vienīgais – satiekoties izrunāt savas problēmas, bet vai no tā kļūst vieglāk? Viss tāpat paliek, kā bijis. Nekas tik ātri kā gribētos dzīvē nemainās. “Varbūt esmu izbaudījusi manai dzīvei atvēlētos aktivitātes gadus?” prāto Marta un atceras meitas teikto, ka “pensionāriem gan ir labi, jo var darīt, ko vēlas, gulēt, cik vēlas”. Viņa smaida, jo zina, ka tā domā tikai jaunie, kas uzskata, ka cilvēks ar gadiem nemainās.
Spēku gūst lūgšanās
Kad brokastu trauki atkal ir sarindoti tiem atvēlētajās vietās, Marta pošas, lai dotos uz baznīcu. Ir kārtējais kora mēģinājums, un tik ļoti gribas satikt tā vadītāju Dairu Karoli. Šķiet savāds spēks ielīst dvēselē, verot dievnama durvis, aiz kurām mājo lūgšanu burvju vara. “Ja nelūgtu, vai man tad tiktu dots? Vai es spētu izturēt un pārdzīvot to, kas šodien pieder vēsturei?” Marta dziļi ieelpo Krustalīces krastos ziedošo ievu reibinošo smaržu, cerēdama, ka izdosies atkauties no atmiņām, kas saistās ar pagājušā gada veselības problēmām. “Pie citiem nāca ārsts pēc ārsta, kaut ko skaidroja un ieteica, pie manis – neviens. Līdz pēdējam brīdim nezināju, kā būs. Lūgšanām ticēju vairāk nekā zāļu tabletēm. Augām naktīm slimnīcā klausījos kristīgo radio un lūdzu, lūdzu… Kad ārsti pateica, ka viss ir labi, no prieka raudāju, smējos, atkal raudāju.” Atmiņas neatlaižas, līdz tās pārtrauc nedzirdami pienākušās dziedātājas uzruna: “Sveika, Martiņ! Iesim uzdziedāt, paliks vieglāk.” Vai koriste būtu nojautusi, par ko Marta tobrīd aizdomājusies? Droši vien ne. Tikai sakritība.
Drīz vien mēģinājums ir beidzies, kam seko mājupceļš. Dziedātājas paātrina gaitu, bet Marta iet lēnām, it kā gribēdama saskaitīt, cik soļu ir no baznīcas līdz Viestura ielai. Individuālo māju mazdārziņos līkā ļaudis. Ir pavasaris, ar darbiem nevar kavēties, bet Martai nav kur steigties. Visu paspēs tāpat. Viņa atkal ir domu varā un, atceroties kādu sausu un karstu vasaru, iesmejas.
“Cītīgi kaplēju dārzu, bet kaimiņienes ieteica to nedarīt, jo ilgāku laiku nav lijis un viss izkaltīs. Spītīgi turpināju iesākto un klusībā debesīm izlūdzos lietu. Bažījos, ja nu kaimiņienei izrādās taisnība. Kad darbs bija galā, sāka līt,” Marta iet un smaida.
Sibīriju aizmirst nevar
Tiklīdz viņa būs mājās, tā tūlīt apsēdīsies un pārlūkos fotoalbumus. Marta pieliek soli, salūkojot rokassomiņā dzīvokļa atslēgu. Tūlīt, tūlīt viņa satiksies ar fotouzņēmumos sastingušajiem mirkļiem, kuros – Krievijas sādža, ko vajadzētu saukt par dzimto vietu, vecāki un vecvecāki, kas savulaik devušies uz Krieviju, lai tiktu pie brīvajām zemes platībām. “Jā, cik savādi bija laiki un noteikumi. Tikai tāpēc, ka piedzimu Krievijā astoņu bērnu ģimenē, bet uz Latviju atbraucu 1947.gadā, bija grūtības iegūt Latvijas pilsonību,” Marta nekad to nesapratīs, kāpēc ir tā, ka vara nomaina varu, bet jācieš cilvēkiem. Tās ir pārāk smagas atmiņas, tāpēc Marta aizver albumu. Pietiek! Viņa saka, ļaujot istabā atbalsoties vārdiem. “Kā tā var būt, ka pat brālim, kurš kopā ar abiem dēliem stāvēja uz barikādēm, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību, acīs svieda vārdus, ka emigrantu pēctecim pilsonība nepienākas!” Marta nespēj rimties. Viss ir nokārtojies, tomēr aizvainojums vēl arvien kā dadzis duras dvēselē atkal un atkal. “Cilvēkiem spēju piedot daudz, tikai nepatiesus pārmetumus ne.”
Nezina, kā mīlēt sevi
Marta, salūkojusi virtuves plauktā saliktās sēklu paciņas, dodas uz dārzu. Dažkārt cilvēkam ar garīgo spēku nepietiek. Tas jāapvieno ar zemes spēku. Arī viņa sēs, stādīs, lai vēlāk ravētu, laistītu un ievāktu ražu, bet atpūtas brīžos turpat dārza malā Marta apsēdīsies, mēģinot rast atbildi jautājumam, – kā tas ir mīlēt sevi? Par to pēdējā laikā tik daudz runā un raksta gudri ļaudis. “Vai es sevi mīlu mazāk nekā citi? Visu mūžu esmu domājusi par to, lai būtu labi meitām. Tas taču ir katras mātes nekur nerakstīts pienākums. Vai tad varēja būt citādāk? Kāpēc tagad, kad meitas izaugušas, nosodīt sevi par to, ka strādāju trīs darbos, lai visam pietiktu naudas? Nē, citādāk neesmu pratusi un neprotu rīkoties,” Marta sparīgi dzen kārtējo vagu un domās mēģina uzminēt, ko šobrīd dara meitas, trīs mazmeitas un divas mazmazmeitas, kas šobrīd ir viņas dzīves piepildījums.
