Vasara ir arī kapu svētku laiks. Daudzviet tie jau ir notikuši, bet citviet vēl tikai būs. Šie ir svētki, uz kuriem it visur parasti sabrauc ļaudis no malu malām. Daudziem šie svētki ir arī vienīgā iespēja sastapt tālākus radiniekus.
Arī es nedēļas nogalē biju devusies uz kapu svētkiem kādā nelielā kapsētā kaimiņu rajonā. Svētdienas pusdienlaikā visi jau pamazām sāka pulcēties pie kapsētas. Jau pie ieejas kapsētā cilvēki apstājās, lai pārmītu kādu vārdu ar paziņām. Tālāk ceļš katru veda pie saviem mirušajiem tuviniekiem. Kamēr vēl nebija sākušies dievvārdi, cilvēki lēnā solī devās izstaigāt kapusētu.
Gandrīz visas kapu kopiņas bija skaisti sakoptas. Mirušo tuvinieki tās bija izgreznojuši ar ziediem, un tikai dažviet bija manāmas kapu kopiņas, kas tik tikko vairs pacēlās virs zemes. Par to, ka arī šajā vietā tomēr dus kāds cilvēks, liecināja vien vientuļš koka krusts. Taču arī šīs kapu kopiņas svētku reizē izskatījās citādāk, droši vien kāds kaimiņš tās bija nedaudz uzposis. Daudzviet, protams, arī slējās jaunas kapu kopiņas un cilvēki apstājas, lai apskatītos, ko Zemes māte uzņēmusi savā klēpī.
Kad dievvārdi bija beigušies, cilvēki vēl nesteidzās doties prom no kapiem, apstājās, aprunājās, jo daudzi šurp atbrauks tiešām tikai pēc gada. Varbūt kāds jau arī vairs nebūs šai saulē.
Prieks, ka cilvēkiem joprojām ir svarīgas savas saknes, ka viņi neaizmirst par mirušajiem tuviniekiem un joprojām cenšas uzturēt saikni ar saviem radiniekiem.
