22.jūlijā Gulbenes politiski represētie bija Ikšķilē, kur notika gadskārtējais salidojums tiem, kurus 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā restotos lopu vagonos aizveda uz Sibīriju.
22.jūlijā Gulbenes politiski represētie bija Ikšķilē, kur notika gadskārtējais salidojums tiem, kurus 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā restotos lopu vagonos aizveda uz Sibīriju.
Šo sanāksmi atklāja Latvijas Republikas represēto vadītājs Gunārs Resnis, teikdams, ka represēto ar katru gadu kļūst mazāk un mazāk. Pēc tam runāja viņa vietnieks Pēteris Simsons. Sandra Kalniete teica, ka viņas dzīves mērķis ir komunistu atmaskošana. Viņa uzskata, ka politiski represētajiem jāpanāk, lai medikamenti un ārstēšana būtu bezmaksas. Runātāja atzina, ka jābūt savai piemiņas zīmei Rīgā, kur 14.jūnijā un 25.martā varētu pulcēties un pieminēt tos, kas palika Sibīrijā.
Dzintra Geka teica, ka atmiņas un sāpes viņai liekot kārtējo reizi braukt uz Sibīriju, un tā viņa astoņu cilvēku sastāvā dosies jūlija beigās uz Igarku, Kansku, Arčinsku.
Pēteris Tabūns uzsvēra, ka Latvija brīva ir jau 16 gadus, bet viņam kauns, ka represētajiem nav sava pieminekļa.
Vēl no Saldus uzstājās Imants Raļļa. Es tik interesantu humoristu nebiju dzirdējusi. Mēs izsmējāmies līdz asarām.
Tad sekoja koncerts, kas ilga pāris stundu. Uzstājās dziedošie aktieri Jānis Paukštello un Harijs Spanovskis.
Laiks bija jauks, un cilvēku bija vairāk par diviem tūkstošiem. No Gulbenes mēs bijām 15 politiski represētie. Par to, ka mums palīdzēja nokļūt Ikšķilē un atpakaļ, paldies Aivaram Klesmanim un šoferim Jānim Jarusam.
