Latviešiem laika sprīdis no Miķeļiem līdz Mārtiņiem tiek dēvēts par veļu laiku. Šajā laika nogrieznī iekrīt arī Halovīns, tāpēc neizbrīnīs, ja nedēļas nogalē kāds klauvēs pie durvīm un lūgs saldumus. Tas gan vairāk saista mazos, ne pieaugušos. Neesmu ne par, ne pret Halovīna svinēšanu. Ja izprot šo svētku nozīmi, ja ar savu darbību netiek veikts kaitējums citiem, tad – kāpēc gan ne? Nevaram ne aizliegt, ne mudināt svinēt. Tā ir katra paša izšķiršanās. Tiem, kas kategoriski iestājas par vienu vai otru pozīciju, būtu vērts atcerēties, ka nav vienas taisnības. Nav pareizas vai nepareizas taisnības. Katram tā ir sava. Protams, mums, latviešiem, pašiem ir savas skaistas gadskārtu svinības un ar tām saistītas tradīcijas. Šajā laikā, piemēram, ir Miķeļdiena, Mārtiņdiena, ko varam svinēt, popularizējot un radot izpratni par šīm svinībām. Savukārt viss šis laiks, ko saucam par veļu laiku, ir tāds pārdomu un piemiņas laiks par visiem tiem, kas no mums aizgājuši. Šajā veļu laikā zemes klēpī tika guldīts kāds jaunietis, ne mūsu novada cilvēks, bet man pašai personīgi zināms, kurš savu dzīvi beidza pārāk agri un traģiski – laikā, kad viņam visa dzīve vēl bija priekšā, kad jaunības skaistais laiks bija tikai pašā plaukumā. Tādos brīžos laiks apstājas un tu saproti, ka ikviena dzīvības pavediens var pēkšņi pārtrūkt un robeža starp dzīvību un nāvi ir tik trausla… Neviens mēs nezinām brīdi, kad tā var notikt, un nav pasaulē lielāku un nežēlīgāku sāpju, kā mātei atdot zemes klēpim savu bērnu. Ir tik ļoti grūti šādos brīžos, jo, lai cik stipri vēlētos, neviens nevar palīdzēt remdēt sāpes. Cilvēks bija un pēkšņi nav… Tad nepalīdz ne nauda, ne vara – pilnīgi nekas. Ar prātu ir tik grūti arī aptvert un saprast, ka ikviena dzīves ceļš šajā pasaulē ir uz laiku. Mēs neesam mūžīgi, tāpēc vienmēr ir vērts padomāt par materiālām un mūžīgām vērtībām. Veļu laikā mēs godinām aizgājušās dvēseles – atminamies tuviniekus, draugus, visus tos, kuri bijuši svarīgi. Iededzam sveces. Man patīk, kā ir teikusi latviešu literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece Janīna Kursīte: “Veļu laikā galvenais ir atmiņa – tilts starp dzīvo un mirušo pasauli: tu atceries, un tevi atcerēsies.”
