Pārdomas par reformas projektu publisko apspriešanu. Jau mēnesi ilgst publiskās diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas projektiem un, cerams, turpināsies vēl.
Pārdomas par reformas projektu publisko apspriešanu
Jau mēnesi ilgst publiskās diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas projektiem un, cerams, turpināsies vēl.
Pati pirmā atziņa, kas kā īlens lien laukā no vēsuļu kaudzes – pārāk maz priekšlikumu un konstruktīvu ideju. Pārsvarā dzirdamas atrunas: nekas nav labs un neviens nav labs! Projektu izstrādātāji taču nepiedāvā gatavu modeli ar negrozāmām robežām un nesaka: darīsim tieši tā un ne citādāk. Tika piedāvāti divi varianti, par kuriem vajadzētu diskutēt. Un ir vērts diskutēt, ja paši patiesi vēlamies savas pašvaldības attīstību. Ir jāuzteic to pagastu padomes (Brantu, Sēlpils, Līgatnes un citas), kas izteica konkrētus priekšlikumus tikai un vienīgi par savu pagastu iekļaušanos kādā novadā. Vismaz cilvēki ir domājuši, analizējuši un izraudzījušies sev piemērotāko.
Biedē pamestas nomales
Turpretī lielākā daļa saņemto pašvaldību vēstuļu pauž noliegumu un būvē nākotnes Latvijas vīzijas ar izmirstošiem laukiem, slēgtām skolām, izdangātiem ceļiem.
Viens no argumentiem, ko parasti lieto reformas pretinieki, ir šāds: “Piedāvātā reforma nav domāta lauku iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanai, novadu modelis dos iespējas attīstīties tikai pilsētām.” Bet, ja mēs katrs objektīvi paskatītos no sava pagasta redzespunkta, kur tad slēpjas attīstības iespējas? Vai spēs augt pagasts, kas līdz šim nav pratis paņemt naudu, kas tam pienākas – attīstības plānošanas dotāciju? Vai spēs augt vidusskola ar 120 skolēniem, kur katru rudeni jāzīlē – sanāks vai nesanāks vajadzīgie astoņi bērni? Vai spēs augt un mainīties laikam līdzi paši iedzīvotāji? Un, ja mūs baida iespēja, ka pēc reformas visa nauda un noteikšana būs centros un pilsētās, tad kopīgu diskusiju ceļā ir jāmeklē stabilākais un drošākais attīstības modelis. Daudzi teic: mums vairs nebūs nekā, pēc pakalpojumiem būs jābrauc tālu uz pilsētu. Bet reformas projekts paredz saglabāt pakalpojumu sniegšanas vietas līdzšinējās administratīvajās teritorijās. Neviens negrasās slēgt skolas, tautas namus, bibliotēkas, sociālās aprūpes centrus un citu. Arī pagasta mājā būs darbinieki, kas apkalpos vietējos iedzīvotājus. Lielas pašvaldības dos pavisam citas iespējas. Kādas? Piemērs jau acu priekšā – Kandavas novads ar piecu gadu pieredzi.
Iepazīst Kandavas pieredzi
Reformas projektu sabiedriskās apspriešanas gaitā piedāvājām žurnālistiem aizbraukt uz Kandavu un pārliecināties, kas tur ir paveikts pēc apvienošanās. Daža laba attieksme bija visai skeptiska: atkal Kandava. Taču 15 žurnālisti, kas aizbrauca, redzēja gan atjaunoto Zemītes pamatskolu, kurā apvienotā pašvaldība spēja ieguldīt 230 tūkstošus latu, gan izremontēto Zemītes bibliotēku, kam iztērēti 14 tūkstošus latu. Šejienieši lepojas, ka ir izdevies “sapucēt” visas piecas novada bibliotēkas. Īpašs Kandavā ir sociālās palīdzības centrs – lai arī tapis ar Pasaules Bankas finansiālo atbalstu, tas ik gadus tērē pašvaldības 150 tūkstošus latu. Toties kandavniekiem (un te domāti visa novada iedzīvotāji) tiek piedāvāta tik kvalitatīva un profesionāla sociālā palīdzība.
Žurnālistiem bija iespēja būt klāt iedzīvotāju sapulcē Matkulē. Tas ir pats tālākais Kandavas novada stūris. Jau otro gadu vietējie iedzīvotāji te ievēl savu konsultatīvo padomi. Tās uzdevums ir nepieļaut neviena matkuliešiem neizdevīga lēmuma pieņemšanu “lielajā” domē Kandavā, kā arī izteikt savas vajadzības un priekšlikumus. Šāda sabiedriskā padome, ja vien tā strādā ar interesi un aizstāv vajadzības, ir visai veiksmīga vietējās demokrātijas skola un aizsargvalnis nomaļu iznīcināšanas bažām.
Nesaimniekos kā iepriekš
Vēl kāds arguments: “Līdzšinējā prakse, kad pašvaldībā jāveic pieaugošs funkciju daudzums bez atbilstoša finansiālā seguma, ir radījusi maldīgu priekšstatu, ka pašvaldības nav spējīgas pilnvērtīgi veikt tām uzliktās funkcijas.” Jā, liela daļa patiesības. Taču neaizmirsīsim, ka šodienas pašvaldības uzdevumi vairs nav tādi, kādi tie bija kādreiz, kaut vai pirms gadiem desmit, kad atjaunojām demokrātiskās pašvaldības. Šodienas pašvaldībai ir jāspēj dot iedzīvotājam tā labvēlīgā, sakārtotā, kulturālā vide, kurā ikviens var augt, pilnveidoties un ar atdevi strādāt. Tāpēc teritoriālajai reformai tikai tad būs pozitīvi rezultāti, ja tai paralēla būs arī lauku ceļu sakārtošanas programma, attīstīsies pašvaldību vienotās informatizācijas sistēma, daudz veiksmīgākas aprises iegūs pārkārtojumi izglītības, veselības un sociālās aprūpes jomā. Par to ir runāts gandrīz katrā no 100 vēstulēm, un tas reformu realizētājiem ir jāņem vērā.
Ir argumenti, kas nu nekādi neiztur kritiku, piemēram: “Cilvēkos zudīs etniskā vietas izjūta, kas Latviju atšķir no daudzām citām valstīm.” Cilvēki mīļie, neviens taču neatņems ne ciema, ne vietas nosaukumu! Kā jūs dzīvojāt, piemēram, Mārcienā līdz šim, tā jūs dzīvosiet vēl joprojām arī pēc reformas. Leposieties tieši ar vietējām kultūras tradīcijām, kopsiet savus vēstures pieminekļus, apzināsieties, ka dzīvojat savā mīlētajā Mārcienā.
Nevēlas dzīvot “Indrānu” pirtiņā
Mums atrakstīja pensionāre Ieva Kunce no Lubānas, kas ar gandarījumu gaida vietējo pašvaldību apvienošanos, jo “tikai tāpēc, ka plānots mūsu pusē izveidot Lubānas novadu, beidzot, cerams, atgūsim senseno vietas nosaukumu”. Izrādās, kas I.Kunce dzīvo tikai vienu kilometru no Lubānas pilsētas, bet “pieder” Indrānu pagastam. “Mūsu pagasta vadība sēž Lubānas centrā, un tas vien jau norāda, ka laukiem cits centrs nav izveidojies. Mēs bieži jūtamies kā izdzīti no savas lielās, gaišās mājas Lubānas un iemitināti Indrānu pirtiņā nomaļus,” tā paralēles ar R.Blaumaņa noveli velk vēstules autore. Šī vēstule ir saistoša ar I.Kunces plašo, vēsturisko skatījumu uz sava pagasta vārda un robežu maiņām un apliecina, ka cilvēki ilgi atceras un lieto arī senus vietvārdus.
No Saldus rajona Vadakstes pagasta raksta Tāle Kalna: “Es esmu cīnītāja par administratīvi teritoriālo reformu kopš 1997.gada. Jums vajadzētu vairāk publiskot ziņas par to, cik lielas pagastā ir pārvaldes izmaksas. Kad es pasaku piecu cilvēku ģimenei, ka viņi katru gadu no sava niecīgā budžeta apmēram 150 latus atdod, lai pagastā varētu sēdēt tik daudz darbinieku, šāds salīdzinājums iedarbojas visai efektīvi.”
Vēstules autore uzskata, ka administratīvi teritoriālā reforma ierobežotu pašvaldību darbinieku patvaļu, paaugstinātu atbildību un noteikti – atklātību. Viņa vairākkārt ir saskārusies ar pagasta padomes darbinieku formālu “atrakstīšanos” un atzīst, ka pašvaldības budžeta caurskatāmībai, tāpat kā informācijai par padomes sēžu norises laiku un izskatāmiem jautājumiem, ir jābūt ikvienam iedzīvotājam.” Ceru, ka pēc reformas būs darbinieku konkurence un pašvaldībās strādās gudri, godīgi un spējīgi cilvēki”, vēstulē raksta Tāle Kalna.
Tādas bija šābrīža atziņas, ielūkojoties jūsu – pašvaldību vadītāju, darbinieku un iedzīvotāju – vēstulēs par piedāvātajiem reformas projektiem. Ceram, ka diskusija turpināsies un ka tajā savs vārds sakāms ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kas vairs nevēlas dzīvot “Indrānu nomaļajā pirtiņā”.
Vēstules apkopoja Pašvaldību lietu pārvalde
