Pagājušajā nedēļā man bija jādodas uz Ranku, lai kopā ar pagasta padomes darbiniekiem sveiktu pagasta iedzīvotāju, kurai todien apritēja 100. dzimšanas diena.
Pagājušajā nedēļā man bija jādodas uz Ranku, lai kopā ar pagasta padomes darbiniekiem sveiktu pagasta iedzīvotāju, kurai todien apritēja 100. dzimšanas diena.
Tā bija parasta darba diena. Kā jau ierasts, visapkārt valdīja pelēcība, kas šoziem jau ir apnikusi. Arī mans noskaņojums bija tāds pelēcīgs. Domāju – būtu vismaz atnākusi kārtīga ziema, lauki apsniguši balti, arī cilvēku domas kļūtu gaišākas, bet nekā…
Tā, domājot dažādas domas, drīz vien biju nonākusi galā. Jubilāres meita mūs sagaidīja un aicināja doties iekšā. Pati gaviļniece sēdēja gultā un sagaidīja viesus. Ziedi, dāvanas, laba vēlējumi, šampanietis un kūka – viss ,kā jau tādās reizēs pienākas, taču šī jubilāre bija īpašāka – kā nekā 100 gadus nodzīvot nav joka lieta.
Jau piebraucot pie jubilāres mājas, sajutos citādāk, bet, ieejot istabā, šķita, ka esmu nokļuvusi pavisam citā pasaulē. Šajā mājā valdīja miers un labestība, te nebija ne miņas no ikdienas steigas, te neviens ne par ko nekurnēja. Te pavisam klusītēm, gandrīz tikko dzirdami skanēja gaviļnieces dziesma. Dziedāšana un lūgšanas palīdzot viņai sevi stiprināt, palīdzot saglabāt labu noskaņojumu un domu skaidrību. Bērni teica, ka tieši tas ir viņas ilgās dzīves noslēpums, taču man šķiet, ka arī viņu rūpes un mīlestība palīdz māmuļai.
Dodoties prom, vēl ilgi kavējos atmiņās šajā mājā. Šīs mājas labā aura bija uzlabojusi manu omu, un man to gribējās saglabāt vēl ilgi. Tagad atceros viesošanos Rankā un saprotu – labas domas un mīļums palīdz cilvēkam dzīvot.
