Ina Zavacka ir Mērsraga meitene, kas jau gandrīz 18 gadus dzīvo un strādā Gulbenē, Valsts ieņēmumu dienestā, par maksājumu analīzes sektora vadītāju. Darbavietu Gulbenē viņa atradusi pati, jo dzimtajā pusē pēc augstskolas beigšanas izglītībai atbilstošu nodarbi nav izdevies rast. Turklāt Gulbenē jau dzīvoja Inas māsa Valda.
Ina stāsta, ka vārdu viņai devis tētis. „Kad biju maza, vienmēr dusmojos, kāpēc man tāds vārds ielikts. Arī tagad par savu vārdu nejūsmoju. Sadzīvoju ar to.” Tētis teicis, ka gribējis meitai īsu un skanīgu vardu. Tā ietekmi savā dzīvē Ina jutusi maz. Drīzāk viņa savas personības iezīmes saista ar to, ka šūpulis viņai kārts pie Baltijas jūras ar tās skarbo klimatu. Un vēl – ar Ūdensvīra zīmi, kuras horoskopam pieder Ina. Galvenā dzīves nepieciešamība esot personības brīvība. „Ja uz mani izdara spiedienu, es sāku kļūt nejauka,” saka viņa. Ar to arī izskaidrojama drosme, patstāvīgi pieņemot kardinālus lēmumus savā dzīvē. „Kamēr mani dzīve nepiespiedīs, es nebūšu drosmīga. Ja vajag – jā, es riskēšu,” smaida Ina.
Patīk skarbs laiks
Ina saka, ka viņu bērnībā ir izauklējuši Kurzemes skarbie vēji un skopā zeme. „Pie jūras taču nekas neaug. Mērsrags ir tikai atkarojis zemi jūrai. Kādreiz tur bija tikai ūdens. Ja parokas augsnē, tur ir tikai gliemežvāki. Dzīve tur iemāca cilvēkam izturību, sīkstumu, spēju iztikt ar mazumiņu, ja vajag,” atzīst viņa.
Ina nav no tām, kas nevar samierināties ar realitāti. Var! Bērnības sapnis bijis kļūt par zobārsti. „Vēl joprojām es ar interesi aizeju pie zobārsta,” saka viņa. Taču no sapņa nācies atteikties. Ina ar vēsu prātu izdomāja, ka viņas zināšanas ķīmijā nav pietiekami labas, lai studētu medicīnu. Izvēlējusies turpināt izglītību citā jomā. „Es esmu ciparu cilvēks,” skaidro viņa. Un piebilst, ka varbūt tomēr reiz būs zobārste – nākamajā dzīvē.
Nejūtas piesieta Gulbenei
Ina bilst, ka ir sākusi aprast ar dzīvi Gulbenē. Taču dzimtā puse joprojām velkot pie sevis. Tur Inu gaida tētis. Un viņa vienmēr savā dzimtenē ir klāt Zvejnieku svētkos. „Jūra man ir svarīga. Agrāk, kad biju tai blakus katru dienu, to nezināju. Bet tā laikam ir, ka novērtējam kaut ko mīļu tikai tad, kad esam šķirti. Tagad zinu, cik tuva man ir jūra. Cik skaista tā ir vētras laikā,” saka viņa.
Ina saka, ka dzīvē var visādi gadīties. Viņa nejūtas piesieta Gulbenei. „Es nebūšu tā, kas turēsies pie šīs vietas. Es neesmu te pielipusi. Ja dzīvē kas mainītos, es spētu aiziet dzīvot citur,” saka viņa. Taču šodien Gulbene – tās ir Inas mājas, kur viņa ir kopā ar savu ģimeni – vīru un abām meitām. Ina šajā pilsētā jūtas labi.
