Jutos aizvainots, lasot Vladimira Miglas rakstu 4. aprīļa laikrakstā, tāpēc vēlos izteikt savu viedokli.
Jutos aizvainots, lasot Vladimira Miglas rakstu 4. aprīļa laikrakstā, tāpēc vēlos izteikt savu viedokli.
Es nekad neesmu teicis, ka V.Miglas dzīvoklī uzstādītie iztvaikotāji pēc diviem gadiem būs jāizmet, bet gan ka to varēs darīt, ja visi mājas iedzīvotāji būs iemācījušies regulēt un taupīt siltumenerģiju, tādējādi samazinot mājas kopējo siltuma patēriņu. Tomēr, ņemot vērā rakstu, uzskatu, ka mājā atteikties no iztvaikotājiem ir pāragri. Iedzīvotājiem rēķinus neviens neizraksta pēc dzīvoklī uzstādītā iztvaikotāja, bet gan pēc mājas kopējā komercskaitītāja. Individuālie iztvaikotāji (vai skaitītāji, kā tos dēvē V.Migla) parāda tikai to daļu, kas no kopējā ēkas patēriņa jāmaksā konkrētā dzīvokļa iemītniekam, un to skalas jeb iedaļas vērtība ir mainīgs lielums, ko ietekmē daudzi faktori, piemēram, vai aukstajā laikā ir aizvērtas mājas ārdurvis, vai ir ciet bēniņu lūka un daudzi citi.
Siltums ir prece, kuras patēriņa robežas nevar strikti noteikt kā, piemēram, elektroenerģijas vai telefona. Daudzdzīvokļu mājās siltums pāriet no viena dzīvokļa uz citu caur sienām, griestiem un grīdu. Tāpēc laikā, kad V.Migla pilnībā aizvēris radiatoru, viņa iztvaikotājs iztvaiko, bet niecīgi.
