Dzīvojot informācijas tehnoloģiju laikmetā, nav nekāds atklājums ka informācija, dažādi jaunumi pie mums nonāk zibens ātrumā. Liela daļa sabiedrības noteikti vairs nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bez informācijas tehnoloģijām, kļuvuši pat no tām atkarīgi. Fakts arī tas, ka ikvie-nam no mums sociālajos tīklos ir iespēja radīt saturu. Kad uzzinām (un uzzinām, tiklīdz tas ir noticis), ka pasaulē notikusi kārtējā traģēdija vai katastrofa, liekas, kur tik bieži kaut kas atgadās. Agrāk it kā taču tā nebija. Bet gan jau bija, tikai pieeja pie informācijas iegūšanas nebija tik vienkārša, līdz ar to daudz ko, kas norisinājās pasaulē, sabiedrība, iespējams, nemaz neuzzināja. Pašlaik vēl joprojām nerimst runas par lidmašīnas katastrofu, kas pavisam nesen notika virs Francijas Alpiem, kurā dzīvību zaudēja pusotrs simts cilvēku. Sociālie tīkli ir pilni ar dažnedažādiem rakstiem un viedokļiem par šo traģēdiju. Izskan arvien jaunas versijas un pieņēmumi, ka pie vainas varētu būt viens no pilotiem, kurš it kā tīšām nogāzis lidmašīnu, tā īsā laika mirklī paveicot masu slepkavību. Astoņas minūtes, kuru laikā tika samazināts lidmašīnas augstums, ir ilgs laiks, ja apzinies, ka tās ir tavas pēdējās minūtes. Uzzinot par upuriem, cietušajiem, šādās reizēs cilvēki ne reizi vien piesauc Dievu, vaicājot, kāpēc viņš pieļauj nevainīgiem cilvēkiem iet bojā. Atceros, kā pirms kāda laika intervijā “Dzirkstelei” luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags norādīja, ka nevajag Dievam pārmest to, ko paši darām.
