Kopš man mājās ir internets, mana dzīve ir pilnībā pārvērtusies. Tagad vairāk eksistēju virtuālajā, nevis reālajā vidē.
Kopš man mājās ir internets, mana dzīve ir pilnībā pārvērtusies. Tagad vairāk eksistēju virtuālajā, nevis reālajā vidē. Esmu līdz ausīm iekšā politikā un aktīvā seksuālajā dzīvē. Dators, internets – tur esmu Silvestrs Stallone (nevis kaut kāds tur krunkains Krikums ar riepu vidukļa vietā, kas bez darba rūgst, dzīvodams sievas maizē). Esmu dižāks par pašu Valsts prezidentu. Cienījams cilvēks, autoritāte. Protams, virtuālajā vidē esmu absolūti brīvs, jauns, veiksmīgs un valdzinošs. Neslēpšu – man tur ir baigā piekrišana. Esmu krutais, īsts kungs. Kad saskaišos, vārdus netaupu ne politiķiem, ne citiem… mirstīgajiem (pats tiem nepiederu). Varu no sirds izlādēties.
Un nav neviena, kas mani savaldītu. Tā ir vienreizēja sajūta. Gadās, ka dažā labā portālā administrators manu komentāru izdzēš. Nu tad es viņam uzrakstu pāris maigu vārdu un pasūtu… Eju tālāk, uz nākamo portālu, kur mani neapspiež, jo, kas dzimis lidot, tas rāpot negrib. Es jums, mīļie, teikšu, ka tajos padomju gados mēs esam bijuši līdz vēmienam pieklājīgi. Tagad kaut kas manī ir sprucis vaļā. Taču kādam tas nepatīk.
Tagad lasu, ka mūsu valstī grib ieviest cenzūru, grib piegriezt pogas brīvībai internetā. Lūk, Saeimas kaut kāda tur komisija plāno grozīt likumu. Grib panākt, lai internetā cirkulētu tikai “tiesiski pieļaujama informācija”. Kas to izsvērs? Kurš uzdrošināties apšaubīt manas tiesības brīvi paust savu viedokli un paturēt to jebkuros apstākļos? Vēlēšanas tuvojas! Vai tad es nesaprotu… Tautai grib aizbāzt muti, lai nemuld neko lieku.
