Kad šonedēļ saņēmu no mūsu muzeja darbinieka Anatolija Savicka kārtējo materiālu par novada fotogrāfiem, ko var lasīt šīsdienas numurā, ieinteresējos īpaši, jo stāsts ir par Knoku, kas ir daudz iemūžinājis manu Galgausku. Viena bilde no Anatolija sūtījuma uzreiz pievērsa manu uzmanību – pamatakmeņa ielikšana Galgauskas tautas namam (toreiz dziedāšanas biedrības nams). Nojauta man lika pētīt un pētīt vienu vīru, zinot viņa sabiedriskās aktivitātes, un sūtīt bildi zinošākiem radiem. Un nojauta apstiprinās – tur viņš stāv, rokās turot balto garo papīra rulli, mans vecvectēvs Jānis Matīss, lepns par to, ka Galgauskā taps tāds nams. Jānim bija plaša saime: pieci bērni (divas meitas un trīs dēli), sestais mira maziņš. Vecākais dēls Kārlis bija mans vectēvs, arī viņš dienēja Latvijas armijā ar visām no tā izrietošajām sekām, bet atgriezās mājās un paguva pat celt kolhozus. Jānis nenodzīvoja tik ilgi kā viņa sieva Kristīne, kura sasniedza simts gadu vecumu, tāpēc viņam garām gāja ciešanas, kad mūžībā bija jāpavada abi dēli Kārlis un Laimonis un neziņā jāpavada gari gadi par jaunāko dēlu Uldi, kuru 16 gados iesauca leģionā. No Jāņa bērniem šodien dzīvs ir Uldis un dzīvo Kanādā. Jā, patiesībā stāsts par manu dzimtu taču ir tik ļoti līdzīgs daudzām latviešu ģimenēm un tik ļoti cieši savijies ar Latvijas likteni. Ar Jāni mēs parasti tiekamies vasarā, kad braucu sakopt kapus Tirzas Kancēna kapsētā, taču vecvectēva bildes man nebija – tagad bildi noglabāju datorā kopā ar citām man nozīmīgām. Un nodomāju, kāda mums abiem iznāca jauka satikšanās šajā īpašajā laikā…
