Priecājos, ka arī mums Spārītes parkā dzīvos melno gulbju pāris, tāpēc, izmantojot jauko laiku, devos raudzīt vietu, kur cēlie putni tiks izmitināti. Saule tuvojās rietam, katrs parka koks un krūms veidoja interesantas un noslēpumainas ēnas. Stāvēju uz tiltiņa un priecājos par skaisto ainavu, ko nespēja ietekmēt pat nostieptais žogs. Prātoju, ka varbūt kādam kokam vajadzētu nozāģēt kādu apakšējo zaru, lai parkā ielītu vēl vairāk gaismas. Aplūkoju pelēkos akmeņus uz abām noskūtajām saliņām, prātodama, ka senatnei šodienas cilvēki piešķīruši jaunu elpu. Skaisti! Citu raksturojumu neradu līdz brīdim, kad vairāk pievērsos neiežogotajai dīķa daļai. No ūdens laikā spraucās nogrimušu koku zari un stumbru fragmenti, ūdenī nevarēja nepamanīt plastmasas pudeļu un maisiņu kontūras, dažādu dzērienu bundžas. Protams, paši esam pelnījuši nosodījumu, ka neesam spējuši ieraudzīt atkritumiem paredzētās urnas. Nebūtu pareizi vainot arī labiekārtošanas iestādes ļaudis, kuri jau tā strādā, cik jaudas, tomēr ļoti gribētos, ka tiktu attīrītas arī pārējās mazās saliņas un no dīķa izvilkti vismaz tie koku gali, kuri slejas virs ūdens. Varbūt arī šī ir tā reize, kad talkas veidā vēl vairāk varētu izkopt pašvaldības īpašumu. Jāsaprot, ka elektrovilcieniņam, kursējot cauri parkam, lai tūristi varētu priecāties par gulbjiem, viņu skatienu piesaistīs ne tikai putni. Visiem kopā gādājot par mazās Gulbenes skaistajām vietām, kas zina, varbūt kādreiz Spārītes parkā skatienam atklātos kāda skulptūra, bet uz saliņas iepretim ģimnāzijas ēkai – lapenīte, kā tas bijis senāk. Dažkārt, lai paveiktu lielu un labu darbu, ir vajadzīgs pavisam maz. Galvenais ir vēlme darīt. ◆
