Biju nedaudz iegrimis nostalģijā. Mēģināju izprast jauno vārdu “mājsēde” un burtiski iekritu dīvānā ar televīzijas pulti rokās, lai noskatītos vairākas Rīgas kinostudijas mākslas filmas, kuru vecums ir aptuveni līdzvērtīgs manējam. Varu teikt, ka, skatoties tās pirms daudziem gadiem, ne tikai to kvalitāte (jo tagad atjaunotās versijas ir krāsainas un bez manāmiem defektiem), bet arī to jēga bija citādāka. Kad skatos ar acīm, kurām jau vajadzīgas brilles, saprotu, ka filmās ir daudz zemtekstu, bet nesaprotu, kā tas izgājis cauri sarežģītajiem cenzūras labirintiem pat tādā kolhozus slavējošā filmā kā “Klāvs – Mārtiņa dēls”. Cenzūra – tas ir vārds, ar kura palīdzību var ierobežot vai pat aizliegt pilnīgi jebko: no parasta zīmējuma līdz pat milzīgai idejai, no vienkārša viedokļa līdz indivīda vārda brīvības izpausmei. Tā ir bijusi, ir un būs. Vienmēr atklāts paliek jautājums, kam tas ir izdevīgi un kas to kontrolē. Mūsu līdzšinējā izpratnē no tās visvairāk ir cietuši radošo profesiju pārstāvji, kuri savu viedokli un vēstījumu pauž caur saviem darbiem. Tāpat arī plašsaziņas līdzekļu darbinieki, kuriem norādīts vai ieteikts, ko un kā pasniegt. Galarezultātā tiek maldināta sabiedrība kopumā un no pirmatnējās idejas nekas nav palicis pāri. Vai būtu vērts apmeklēt Salvadora Dalī teātri-muzeju Katalonijā, ja kāds būtu cenzējis viņa darbus? Vai tik iecienīti būtu Klāva Elsberga dzejoļi un atdzejojumi, ja viņš nestāvētu pāri tālaika cenzūras sistēmai? Mana atbilde ir – nē. Tāpat man nav saprotama situācija šodien, kad cenzūra ir aizliegta un cenzori kā institūcija nepastāv, tomēr ar cenzēšanu nodarbojas dažādas valsts un pašvaldību iestādes. Piemēram, parakstot darba līgumu, tajā ir iekļauts punkts, kas aizliedz par savu darbu runāt ar plašsaziņas līdzekļiem, it sevišķi iestādēs, kuras uzturam par nodokļu maksātāju naudu! Diemžēl šāda prakse plaukst un zeļ, un tas nav sabiedrības interesēs. Šādā situācijā jau vārds “cenzūra” ir ar simtprocentīgi negatīvu nozīmi, un tā nedod iespēju cilvēkam ieslēgt savu pašcenzūru, lai “izsmadzeņotu”, ko pats grib un drīkst teikt. Lai mums “Četri balti krekli” nekad nekļūst par “Elpojiet dziļi…” un nenostāv skapī gandrīz 20 gadus!
