Sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka darba galvenais uzdevums ir apmierināt darbinieku vajadzību pēc materiālās labklājības, nereti atstājot nepamanītu, ka darbs ir arī veids, kā piepildīt savu vajadzību pēc piederības, panākumiem, varas, pašizaugsmes.
Sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka darba galvenais uzdevums ir apmierināt darbinieku vajadzību pēc materiālās labklājības, nereti atstājot nepamanītu, ka darbs ir arī veids, kā piepildīt savu vajadzību pēc piederības, panākumiem, varas, pašizaugsmes.
Amerikāņu psihologs Abrahams Maslovs izveidojot savu joprojām aktuālo vajadzību piramīdu, uz kuras apakšējā pakāpiena atrodas ēdiens, dzēriens, apģērbs, patvērums, uz otrā pakāpiena – vajadzība pēc drošības, tad – vajadzība pēc pieķeršanās un mīlestības, kā arī vajadzība pēc atzinības, uzslavas un varas, bet pašā virsotnē – nepieciešamība pašrealizēties, iespējami pilnīgāk izmantojot savus talantus un zināšanas. Vairums uzņēmumu lielu uzmanību pievērš darbinieku drošības izjūtas vairošanai (konkurētspējīga alga, pastāvīga darbavieta, sociālās garantijas), atstājot pašplūsmā profesionālo izaugsmi. Lielāka atbildība šajā ziņā gulst uz pašu darbinieku pleciem. Pat vislabākais priekšnieks nespēj uzminēt mūsu slēptākās vēlmes, un viņam tas arī nav jādara. Mums pašiem ir jāapzinās savu iespēju robežas un pretenziju līmenis, kā arī jāizsver, cik lielā mērā sevi realizējam profesionālajā jomā konkrētajā brīdī. Ja dienas sāk līdzināties cita citai un arvien biežāk sev uzdodam jautājumu: – Vai tas ir viss, kas man pienākas no šīs dzīves? -, tad ir laiks kaut ko būtiski mainīt. Tāpat varētu nesaprast vadība. Izšķirošajā brīdī varēsim rēķināties tikai ar savu gudrību un draugu atbalstu, tomēr – ja mērķis ir skaidrs, jārīkojas!
