No 14. jūlija Evija Maļiņina Gulbenes skolās strādās par sociālo pedagogu. Viņas uzdevums būs palīdzēt bērniem, kam neveicas mācībās, kas nejūtas labi un droši savās ģimenēs.
No 14. jūlija Evija Maļiņina Gulbenes skolās strādās par sociālo pedagogu. Viņas uzdevums būs palīdzēt bērniem, kam neveicas mācībās, kas nejūtas labi un droši savās ģimenēs.
“Šādiem bērniem ir kavējumi, grūtības mācībās, saskarsmes problēmas ar vienaudžiem. Darba lauks ir ļoti plašs. Pilsētas skolu vadība ierosināja, ka mācību iestādēs ir nepieciešams sociālais pedagogs. Uzsākot šo darbu, man vispirms jātiekas ar skolu direktoriem, jārunā, ko es varu palīdzēt, kā es strādāšu. Es nevaru būt bubulis, kas biedē, es strādāju, lai palīdzētu. Iespējams, ka bērnam ir kāda psiholoģiska barjera, ko viņš nevar pārvarēt skolā vai ģimenē. Katrs gadījums ir individuāls, tādēļ es sadarbošos ar psihologu, Nepilngadīgo lietu inspekciju, Bāriņtiesu, klases audzinātāju, skolotājiem un vecākiem. Sociālais pedagogs viens pats nekad nebūs karotājs,” skaidro E. Maļiņina.
Palīdz kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli
Arī agrāk skolēni bēguši no stundām, apzināti izvairījušies no mācībām, tomēr E. Maļiņina pieļauj, ka tagad situācija skolās kļuvusi vēl kritiskāka. Viņa studē Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā par sociālo pedagogu un dodas praksē uz skolām. Tur redzētas un piedzīvotas dažādas dzīves situācijas. Liepājā gandrīz katrā skolā ir sociālais pedagogs. “Problēmu bērns ir sociālā darbinieka klients, ar kuru jāstrādā, lai viņš sāktu ticēt sev un kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Sociālajam darbiniekam jākļūst par draugu,” domā E. Maļiņina.
Agrāk strādājusi par sociālo darbinieku
Evija līdz šim strādājusi specializētajā valsts sociālās aprūpes centrā “Litene” par sociālo darbinieku. Viņa atzīst, ka tagad viņu sagaida pavisam citāda darba specifika. Vēl daudz nāksies mācīties.
“Bez kļūdām neviens neko nav sasniedzis. No kļūdām mācās. No sākuma būs grūti, jo līdz šim ne rajonā, ne pilsētā nav darbojies sociālais pedagogs. Viss būs atkarīgs no tā, vai skolēni man uzticēsies un cik daudz es spēšu palīdzēt,” saka E. Maļiņina.
Pirms pieciem gadiem Litenes sociālās aprūpes centrā Evija sāka strādāt par sanitāri. Viņas ģimene pārcēlusies uz dzīvi Litenē, un nācis piedāvājums strādāt aprūpes centrā. Pirms tam viņa domājusi, ka nekad nespēs tur ieiet, ka nespēs veikt uzticēto pienākumu. “Tomēr tad, kad sāku strādāt, sapratu, ka katrs darbs ir cieņā, ja to dara ar pozitīvu attieksmi un pilnu atdevi. Kopā pavadītajos gados klienti mūs, sociālos darbiniekus un pārējos, uztver kā ģimenes locekļus. Viņi pieķeras un iemīl. Viņi pārdzīvo to, ka es aizeju,” saka Evija.
Ja strādā ar cilvēkiem, tie ir jāmīl
Sociālās aprūpes nama iemītniecēm Evija mācījusi dziedāt, veidojusi ansambli. Vadījusi pasākumus. Uzklausījusi sociālā aprūpes centra iemītniekus. “Ja nemīl šos cilvēkus, tad tur nevar strādāt. Jo arī tur bija daudz darba, bija jārisina šo cilvēku problēmas, attiecības ar radiem. Centrā nav psihologa, un reizēm man nācās par tādu kļūt, jo cilvēkam vajag, ar ko izrunāties. Tādēļ šie cilvēki novērtē darbinieka jūtas – vai tās ir vai nav patiesas,” secina E. Maļiņina.
Darbs no viņas daudz prasījis, tādēļ šajā laikā iemācījusies darba problēmas atstāt pie durvīm un nepārnest mājās. Viņai ir ģimene, bērni. “Atnāc mājās un jūties iztukšots. Ko tu tāds vari dot? Pārkāpjot pāri mājas slieksnim, ir jādomā par ģimeni,” saka E. Maļiņina.
Viņa ir pārliecināta, ka aprūpes centrā gūtā pieredze palīdzēs iejusties arī skolēnu dzīvē un problēmās. Ja bērnam radušās problēmas, tas liecina, ka viņš līdz galam nav uzklausīts, nav izprasts, nav izrunājies. Viņa strādās ar visa vecuma bērniem. Evija ir pārliecināta, ka katrā vecumposmā bērnam piemīt kaut kas īpaši labs un vienreizējs.
“Nevienu nevar iemācīt pareizi dzīvot. Katram tas ir jāsajūt. Es tikai bērnu varu virzīt – kopā ar viņu meklēt iespējas,” rosina sociālā pedagoģe.
