Ir apnicis runāt un klausīties citus runājam par visu slikto, kas notiek apkārt. Ir jāmācās nekrist depresijā, jāmācās norobežoties no negācijām, jācenšas sevi uzmundrināt un jāmācās priecāties par spīti grūtajiem laikiem un neskaidrajai nākotnei.
Pirmais pavasara mēnesis ir sācies. Šodien jau rit trešā marta diena. Lai arī aiz loga vēl ir milzum daudz sniega un sinoptiķi vēl nemaz tik drīz siltākus laika apstākļus nesola, pavasara tuvums ir manāms aizvien vairāk, šķiet, tas jau virmo gaisā. Arī dienas jau atkal ir kļuvušas garākas. Es priecājos, ka drīz paliks siltāks, drīz kusīs sniegs, pavisam drīz jau uzplauks arī pirmie pavasara ziedi.
Katru dienu vācot informāciju, priecājos par katru jauniepazītu cilvēku, priecājos, ka viņa sejā ir redzams smaids, ka viņa dzīvē notiek kaut kas labs. Priecājos, ka kāds rada jaunas idejas un dodas pretī saviem mērķiem, priecājos arī, ka kāds jau ir sasniedzis kāroto, kāds ir iemācījies kaut ko jaunu, guvis neatkārtojamu pieredzi. Man prieks, ka cilvēki cits citam velta atzinīgus vārdus un sirsnīgus skatus, ka cilvēki atceras cits citu, ka viņi mīl un rūpējas viens par otru.
Nav jau tikai tā, ka viss ir tikai slikts un drūmās krāsās krāsojams. Mums katram ir jāiemācās ik dienu atrast kādu prieciņu. Jāiemācās priecāties par katru nieku, par katru ikdienas mazo laimīti, un, skat – diena jau ir kļuvusi skaistāka, likstas vairs nešķiet tik drūmas, negācijas pierimst un aizmirstas. Un arī pašiem ir jācenšas radīt prieku, radīt skaisto un labo.
