Tas ir kā neatvairāms burvju spēks, kas katru dienu Stradu pagasta iedzīvotāju Valentīnu Zeiļuku piesaista virtuves logam, jo pa to redzams Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes rotaļu laukums, kurā noteiktās stundās rotaļājas tik daudz mazu mīlestību. Ja audzinātājas darbam Stāķos atdoti 32 mūža gadi, tad atmiņas par šo laiku nav ar nazi nogriežamas. Cilvēks dzīvo tajās un jūtas laimīgs.
“Būdama trešās klases skolniece, jau zināju, ka noteikti būšu bērnudārza audzinātāja,” saka Valentīna. Šā gada sākumā viņa labprātīgi piekritusi gadu, kas atlicis līdz pensijai, pavadīt mājās, jo iestādē taupības nolūkā samazināts darbinieku skaits.
Valentīna stāsta, ka darbā uz Gulbenes rajona Jaungulbenes pagasta bērnudārzu no Balviem viņu atvilinājis toreizējais skolu valdes priekšsēdētājs Jānis Taube. “Tomēr mana sūtība bija nevis vadītājas amats, bet bērni, kurus es ārkārtīgi mīlu. Pat manas izjūtas bija atšķirīgas, vadot kolektīvu un rūpējoties par mazuļiem.
Stāķu bērnudārzā darbā mani pieņēma Daina Vasiļjeva, kura tolaik strādāja par vadītāju. Man tika uzticēta grupa, kurā bija bērni, kas runāja tikai krievu valodā, bet ātri vien grupiņu likvidēja, jo nebija pieprasījuma,” stāsta Valentīna. Viņa šodien nožēlo, ka kopš pirmajām darba dienām Stāķos, nav pierakstījusi visu audzēkņu vārdus, jo, gadiem ejot, tie pamazām piemirstas. “Nāk pretim jaunietis, sveicina mani, bet es neatceros, kā viņu sauc. Pēdējos darba gados biju audzinātāja savas pirmās grupas bērnu bērniem. Tas ir tik mīļi un reizē arī interesanti,” piebilst Valentīna.
Man visi bērni ir vienādi
Valentīna ne brīdi nav nožēlojusi profesijas izvēli, lai gan tās dēļ daudz cietuši pašas bērni. Nav žēlotas arī vēlās vakara stundas, kad notikusi gatavošanās nākamās dienas nodarbībām. “Reizēm, kad jutos nogurusi, nevarēju vien sagaidīt vasaru un atvaļinājumu, bet tie bija tikai brīži. Saprotu cilvēkus, kuri saka, ka nespētu strādāt bērnudārzā, jo ir jāspēj mīlēt svešu cilvēku bērni. Nekad neesmu šķirojusi mazuļus pēc tā, kāda ir viņu ģimene, ar ko nodarbojas vecāki. Man viņi visi bija vienādi.”
Ar mīlestību Valentīna atceras tos audzēkņus, kuri viņu iesaukuši par Vaļīti, un stāsta, kā veiksmīgi pratusi tikt galā ar visiem mazajiem blēņdariem. “Es viņus paņēmu pie rociņas, un mēs pastaigājāmies, pasēdējām blakām, parunājāmies, un visas palaidnības aizmirsās. Galvenais ir atrast tādu nodarbi, kas bērnam patīk, lai mainītu viņa domas uz kaut ko citu. Bērni ir gudri, tiklīdz aicināju pastaigāties, viņos it kā ieslēdzas mazs motoriņš, ka kaut kas ir noticis,” smaida Valentīna. Kā mazi dadzīši bērni vienmēr tiekušies audzinātājai pieskarties vai iesēsties klēpī. Neizpalikušas pat greizsirdības scēnas, kad bērnudārzu apmeklēja Valentīnas meita un dēls. “Pret viņiem es bieži vien izturējos stingrāk nekā pret pārējiem.”
Ir ģimenes spogulis
Valentīnai bijusi iespēja iepazīt arī bērnu psiholoģiju, kas gluži kā spogulis atklāj mazā cilvēka rakstura īpašības un to, kas notiek ģimenē. “Pirmdienās nevajadzēja neko pat jautāt, lai zinātu, kā pavadītas brīvdienas. Tas atspoguļojas rotaļās, piemēram, bērni izvieto uz galda spēļu klucīšus un spēlē iedzeršanu. Rotaļas ir pat seksuālas, kas liecina, ka tas viss ir vērots dzīvē. Var redzēt, kurš bērns brīvdienās ir paēdis, kurš ir gaidījis pirmdienu, lai bērnudārzā kārtīgi paēstu. To redzot, kļūst skumji. Bērni ārkārtīgi pārdzīvo vecāku strīdus ģimenē. Ja kaut kas ir noticis, tas izpaužas mazuļa grūtsirdībā. Vecākiem noteikti vajadzētu ievērot patiesību: ja tu bērnam kaut ko apsoli, tad to izpildi,” saka Valentīna. Ar daudziem vecākiem viņai par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar bērna audzināšanu, bijušas individuālas pārrunas. “Vecāki šodien ir ārkārtīgi aizņemti un gudrāki par visiem, tikai bieži vien tad, kad ar bērnu kaut kas notiek, viņiem nav laika viņā ieklausīties,” secina Valentīna. Viņa nav sapratusi un nekad nespēs saprast, kā vecāki var nemīlēt bērnu, kuram devuši dzīvību.
Jābūt labai komandai
Valentīna neslēpj, ka darbs ar bērniem prasa daudz enerģijas un uzmanības noturības. Bijis pat tāds gadījums, kad viena viņas kolēģe atnākusi mājās un, uz brīdi apsēžoties pie televizora, tam teikusi: “Kuš!”
“To visu atsver atkalredzēšanās ar bijušajiem audzēkņiem, kuri mani atceras. Arī tagad, izejot mājas pagalmā, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no kādreizējās darbavietas, bērni, mani pamanījuši, steidzas klāt. Visus gribas atkal apmīļot. Reizēm dzirdu, ka kāds aiz loga sauc: “Vaļīte!” Sirdī ielīst tāds siltums, kas acīs liek sariesties asarām. Nu jau pamazām sāku pierast, ka nav jādodas uz darbu, jo sazina no kurienes saradušās citas nodarbes. Sākumā katru dienu aizsteidzos uz bērnudārzu, lai būtu sirdsmiers, ka tur viss ir kārtībā,” saka Valentīna. Ar sirsnību viņa runā par kolēģiem, uzskatot, ka pirmsskolas izglītības iestādē labi strādāt iespējams tikai labā komandā. “Man visu mūžu ir veicies ar jaukiem cilvēkiem apkārt, kuriem vienkārši nav iespējams novecot, jo viņiem apkārt ir bērni. Nekāda augstskolu metodika nespēj atsvērt iemaņas, kas gūtas praktiskajā darbā, jo tajā ir viss,” uzskata Valentīna. Viņa vienmēr ir bijusi un būs pirmsskolas izglītības iestāžu aizstāve, jo tur bērni tiek vispusīgi sagatavoti. “Viņi iemācās dzīvot kolektīvā, dalīties ar citiem un ieklausīties citos,” saka Valentīna.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Valentīna Zeiļuka.
Dzimusi: 1948.gada 2.janvārī Pleskavas apgabalā.
Mācījusies: Madonas vidusskolā, Rīgas Pedagoģiskajā skolā, Latvijas Universitātē.
Darbs: Daugavpils rajona Eglaines vidusskolā, Balvu pilsētas, Jaungulbenes un Stāķu pirmsskolas izglītības iestādē.
Ģimene: atraitne, meita Evita, dēls Valters.
