Dārzā ap māju rotaļājas vējš, mēģinādams flokšiem noraut ziedus, kas ārēji atgādina balerīnu svārciņus. Sunisku brīvību zālienā izbauda suņu meitene Bella, gatava draudzēties ar katru, kas pa taciņu dodas uz namdurvīm, lai satiktu Stāmerienas pagasta “Drebēju” saimnieci Palmīru Griestiņu, kurai šodien, 8.septembrī, aprit 80. dzimšanas diena. Jau trīspadsmit gadus Palmīra dzīvo viena, jo dzīvesbiedrs Roberts atdusas tur, no kurienes neviens neatgriežas.
“Ceru, ka meita Līga reiz kļūs par “Drebēju” saimnieci. Viņa man te palīdz saimniekot, lai gan strādā Gulbenē zemes dienestā. Arī dēls Dzintars atbrauc. Neesmu bērnu un četru mazbērnu aizmirsta. Tāpēc arī mana vislielākā dāvana dzimšanas dienā būs manu tuvinieku klātbūtne. Arī pēc dabas esmu sabiedrības cilvēks. Agrāk, kad tā nesāpēja kājas, biju aktīva. Arī tagad, lai tas nenākas viegli, katru dienu eju nūjot,” stāsta Palmīra. Ja laiks nūjošanai nelabvēlīgs, viņa ērti iesēžas atpūtas krēslā iepretim televizoram, lai gan dusmotos, gan pasmietos. Vienu gan Palmīra nevienam nenovēl – zaudēt mājas un Latviju.
Dienā – divi kilogrami
biezpiena
“Es biju bagāts. Man bija deviņi hektāri zemes un deviņi bērni,” tā mēdzis jokot Palmīras tēvs, nekad nedomādams, ka par šiem hektāriem visai lielajai ģimenei nāksies maksāt tik lielu cenu – astoņus gadus izsūtījumā Sibīrijā. “Es vēl nebiju sākusi iet skolā, kad mūs – visu ģimeni – izsūtīja. Kā vēlāk izrādījās, mēs pat nebijām iekļauti izsūtāmo sarakstā. Izveda ar kaimiņu vienādā uzvārda dēļ. Vecākiem bijām pieci brāļi un četras māsas. Mēs – jaunākie – maz ko sapratām no notiekošā. Mierināja tikai tas, ka visa ģimene bijām kopā. Apbrīnoju, ka mana mamma, dzīvē pieredzēdama tik daudz, visu izturēja un nodzīvoja līdz 100 gadiem. Nomira tikai pirms četriem gadiem. Mana dzimtā puse ir Balvu novada Rugāju pagasts, kur vecākiem bija māja. Joprojām iztēlē skatu to 1949.gada 25.marta dienu, kad rīta agrumā, kad visi vēl gulējām, pagalmā iebrauca zirga pajūgs, kurā sēdēja zaldāti ar šautenēm plecos. Pirmajā brīdī vecāki bija domājuši, ka tiksim vesti uz nošaušanu, bet zaldāti norādīja, lai ņemam līdzi visu, ko vien varam paņemt. Ko jau varējām, to arī steigā paņēmām,” Palmīra nesteidzīgi veido vārdus, veroties pa logu pāri pagalmam. Viņa atkal ir maza meitene, kas bailīgi starp brāļiem un māsām ieritinājusies pajūgā tuvāk mammai, lai nokļūtu Rugājos, tur pārsēstos kravas automašīnā un brauktu tālāk uz Balvu dzelzceļa staciju. “Sniga sniegs un palaikam mazliet uzlija. Stacijā tikām ievietoti vilciena vagonos un turpinājām ceļu līdz Abrenei, tagadējai Pitalovai. Tur mums ļāva izkāpt no vagoniem, bet zaldāti visus stingri apsargāja. Ceļā pavadījām divas garas nedēļas. Nometinājuma vietā nonācām laikā, kad krievi svinēja Lieldienas. No dzelzceļa stacijas atkal kravas automašīnās tikām izvadāti pa kolhoziem. Mūsu ģimene nonāca lielā, bet nabadzīgā kolhozā “Oļgino”. Neilgu laiku mūs izmitināja divi veci jauki cilvēki. Viņi pret mums labi izturējās. Vecākiem, kā arī brāļiem uzreiz vajadzēja iet strādāt. Brāļi strādāja par piekabinātājiem uz traktora, bet vecāki – lauku brigādē. Visai mūsu vienpadsmit cilvēku ģimenei dienā tika piešķirti divi kilogrami biezpiena. Ar to iztikām, bet tas nenozīmē, ka šodien esmu atteikusies no biezpiena,” stāsta Palmīra.
Pēc pusgada ģimene pārcelta uz citu kolhozu, kur ierādīts pašiem savs mājoklis. Katru dienu atvēlēts noteikts produktu daudzums, bet gada beigās atrēķināta tiem iztērētā naudas summa. Par noteiktu izstrādēs dienu skaitu, piešķirti graudi. Mājokļa apsildei vajadzējis izmantot salmus. Ierādīts arī tīrums kartupeļu stādīšanai. “Tad jau sākām dzīvot labāk, bet pirmos gadus klājās grūti. Lai tikai varētu izēst šķīvi ar zupu, gāju pie vietējās iedzīvotājas dārzu ravēt. Tagad cilvēki gadiem nevar iemācīties latviešu valodu, bet mēs krievu valodu apguvām ātri vien,” salīdzina jubilāre.
Beigusi septiņas klases
Krievijā Palmīra skolā beigusi septiņas klases. Pa ceļam uz skolu gadījušies dažādi attiecību kārtošanas paņēmieni. Arī Palmīra kādudien, neizturēdama puišeļu kaitinošo izturēšanos, aizstāvoties metusi ar grāmatu pauniņu. Lakatiņš saplīsis, bet grāmatas izsvaidītas dubļos. “Par vietējo attieksmi pret mums īpaši sūdzēties nevarējām, bet bērni ir un paliek bērni,” secina Palmīra.
Kad pēc astoņiem izsūtījumā pavadītajiem gadiem visa ģimene atgriezusies Latvijā, Rugāju pagastā mājas vairs nebijis. Kaimiņi zinājuši stāstīt, ka tajā kādu laiku ierīkota vistu ferma. “Redzot tukšo mājvietu un garās rindas pēc maizes, gribējām braukt atpakaļ uz Sibīriju. Brāļi jau bija pieauguši vīrieši. Vecākais brālis Krievijā pat apprecējās, bet izšķīrās. Viņa meita bija atbraukusi ciemos uz Latviju. Mums ļāva izmitināties tukšajā kaimiņu mājā, kuru vietā tikām izsūtīti. Pamazām visi izklīdām katrs uz savu pusi,” stāsta Palmīra. Rugājos viņa satikusi arī savu mīlestību Robertu un 1959.gadā kļuva viņa sieva. Abi, paklausot Roberta brāļa sievai, pārcēlušies uz dzīvi Līgo pagastā, lai pēc kāda laika svinētu jurģus, rodot darba iespējas Stāmerienas pagastā. “Stāmerienā mums ierādīja dzīvokli mājā pie baznīcas. Vīrs strādāja par traktoristu. Es audzināju bērnus un darbojos piemājas saimniecībā. Vēlāk strādāju par pavāri Stāmerienas bērnudārzā un skolā. Kad sāka būvēt “līvānietes”, sākām dzīvot “Drebējos”. Tagad cilvēki ir sacījuši: kas nekait dzīvot, jo kā represētajai esot liela pensija. Tādos brīžos bilstu, ka labprāt atdotu savu pensiju tam, kam tā mazāka, bet līdzi tai arī visu izsūtījumā pārdzīvoto,” Palmīra dažos teikumos izstāsta abu darba mūžu un piemetina: “Man tagad ir māja, ir zeme, tikai nav sava Griestiņa.”
