Gulbenes novada domes deputāts no “Sabiedrības citai politikai”, lejasciemietis Intars Liepiņš šovasar nosvinējis savu 27. dzimšanas dienu un drīz pēc tam kļuvis par pašvaldības administrācijas darbinieku. Kopš 1.septembra viņš strādā domes attīstības un īpašumu nodaļā un ir atbildīgs par pašvaldības saiknes veidošanu ar uzņēmējiem. Pilntiesīga deputāta statusā Intars ir aizvadījis pirmās 73 dienas.
– Cik svarīgs jums ir Lejasciems?
– Patiesībā lāgā nemaz nebiju aizgājis no sava pagasta. Kā bija mazākā iespēja, tā no Rīgas braucu mājās. Laikam tāds lauku “pāķis” vien esmu. Patīk dzīvot Lejasciemā, būt tuvu dabai un zemei. Laukos dzīvojot, cilvēks visu laiku ir kustībā un agri iemācās novērtēt darba augļus. Atceros, ka pirmā nauda manā dzīvē, ko es pats nopelnīju, bija mežā ogas lasot. Pirmā nauda raisīja pirmās pārdomas par to, kā tērēt nopelnīto, ko man vajag un ko nevajag. Laikam tā domāšana manī ir bijusi “iestādīta” pareizi jau bērnībā, jo līdz šodienai esmu nodzīvojis tā, ka man nav neviena bankas kredīta un nav arī nekādu parādsaistību. Es varu brīvi elpot.
– Atceroties skolas gadus, vai mēdzāt špikot?
– Ja mani dzīvē kaut kas neinteresē, tad es labāk to nedaru. Tā bija arī skolā. Ja man matemātika nepatika, es labāk norakstīju. Savukārt, piemēram, sporta nodarbībās piedalījos ar atdevi. Agrāk nodarbojos ar vieglatlētiku. Man patīk sporta veidi, kuros ir sava daļa riska, piemēram, daivings jeb niršana zem ūdens, patīk lēkt ar izpletni. Man mājās ir savs izpletnis, piesienu motorlaivai un pa
plivinos virs Sudala ezera. Netālu no tā es dzīvoju. Savā ziņā esmu adrenalīna narkomāns. Man to vajag. Ja kādu laiku neesmu sportojis, jūtos kā ne savā ādā. To sapratu jau agri: dzīvē ir jānodarbojas ar to, kas patiesi interesē, jo tā var panākt lielāku produktivitāti.
– Kā ir būt vienīgajam nepieredzējušajam deputātam no 17?
– Varu spriest no cilvēciskā viedokļa, jo pieredzes man tiešām nav. Tajā pašā laikā dažam manam kolēģim novada domē ir deputāta darbības stāžs 16 gadu garumā dažādās pašvaldībās. Es vairāk paļaujos uz loģisko domāšanu un uz taisnīguma principu.
– Ir grūti sekot taisnīguma principam?
– Ja šo principu ignorē, kāds paliek apdalīts un sākas kašķēšanās. Tālāk jau var sākt savā starpā karot – meklēt vainas otrā, censties iegāzt. Vai tāda berzēšanās ir vajadzīga? Tas nav normāli. Saprotu, ka vienmēr rīkoties taisnīgi ir gandrīz vai neiespējami, tomēr uz to ir jātiecas. Ir jāmeklē kompromiss.
– Vai laiks pēc vēlēšanām savā ziņā jums ir bijis arī dramatisks?
– Esmu izjutis spiedienu. Laikam jau no paša cilvēka ir atkarīgs tas, kāda ir izturības robeža. Man viemēr ir bijušas savas domas un mērķis. Svarīgi ir sekot tam. Ja sāc šaudīties pa labi un pa kreisi, tad pazaudē sevi. Pašam sava koncepcija nosaka virzību. Es uzskatu, ka deputātu starpā ir jābūt koleģialitātei. Par novada domes priekšsēdētāju Sandru Duļbinsku varu teikt, ka viņa ir savā vietā.
– Ko domājat par draudzību? Cik svarīga tā ir jums?
– Ne reizi vien man draudzībā ir nācies vilties. Patiesībā draudzību daudz kas var izjaukt. Piemēram, draudzība nedrīkst būt saistīta ar naudu, jo tad tā ātri var pajukt. Manuprāt, draugs ir tas, kuram var piezvanīt nakts vidū, zinot, ka tas cilvēks par tevi ceļas un krīt.
– Pats esat kļūdījies?
– Domāju, ka cilvēks vienmēr pieļauj kļūdas. Viens mans kolēģis novada domē, kura viedokli es respektēju, saka – svarīgi ir saprast, vai kļūda radusies nejauši procesa gaitā vai attieksmes dēļ. Šis jautājums manī “sēž”.
– Vai ir svarīgi, ko par jums domā citi cilvēki?
– Vissvarīgākais ir tas, ko cilvēks pats domā par sevi. Nav iespējams izdabāt visiem un katram.
– Kā savu darbību redzat domes nodaļā?
– Šodien daudziem klājas grūti. Vietējie uzņēmēji negrib konkurenci, jo tā var traucēt viņu biznesam. Bet ir jādomā par investoriem. Nepietiek ar gribēšanu, ir vajadzīga motivācija politiskajā līmenī. Protams, vietējie uzņēmumi ir novada pamats. Taču, ja gribam attīstību, lielāku apgrozījumu, vairāk darbavietu, jāveicina sadarbība ar uzņēmējiem ārpus novada un pat Latvijas robežām. Būtu labi, ja novadā ienāktu uzņēmums, kas radītu 200 darba vietu, un ja būtu garantija, ka tas ir uz ilgu laiku, uz palikšanu. Vēl ir svarīgi cīnīties par to, lai uzņēmēji saglabātu darba vietas. Tur ir dažādas iespējas, piesaistot finansējumu no malas ar projektu palīdzību.
– Jūs domē pārstāvat novada jauniešus. Ko jūs varat sacīt vienaudžiem, kuri bieži vien neprot brīvo laiku pavadīt bez apreibināšanās?
– Jaunībā ir daudz kas pieredzēts. Esmu mācījies. Alkoholu veselības normas devas robežās es atzīstu, bet ne vairāk. Nav jāpielej mūlis… Gadu vispār neesmu lietojis alkoholu. Cenšos dzīvot veselīgi. Atzīstu vienīgi ūdenspīpi. Reizēm paniekojos kompānijā. Taču ikdienā nesmēķēju.
– Esat domājis, kurš vecums vīrietim ir labākais ģimenes dibināšanai?
– Nav runa par vecumu, ir runa par dzīves pamatu. Ir jābūt darbam, vietai, kur dzīvot. Turklāt stabilai dzīvesvietai, nevis tādai, kuru vienā jaukā dienā var atņemt banka. Sociālais aspekts ir būtisks. Bez tā nav jēgas precēties, radīt bērnus. Sadzīves problēmas rada konfliktsituācijas un izšķir cilvēkus. Es ticu, ka pāris var nodzīvot kopā visu mūžu. Tas ir atkarīgs no pašiem. Cilvēki var savu mīlestību vienā mirklī noārdīt ar nelielu kašķi, kas pāraug uzpūstā afektā. Ir pāri, kas visu mūžu šķiras un atkal sanāk kopā. Tā ir vienam otra čakarēšana! Ģimenes veidošanā jābūt pamatam, mērķim, uz kuru divi cilvēki iet reizē. Ja to dara tikai viens, tad nekas neiznāks. Man ir sava filozofija. Palieku pie tās. Nebaidos. Ja būs lemts palikt vecpuisim, tā būs. Tagad tas ir modē.
– Varat iedomāties situāciju, ka esat bez darba? Kas palīdzētu nezaudēt optimismu?
– Katrs varam nonākt tādā situācijā. Tad ir jāmeklē risinājums. Manī laikam iekšā sēž patriotisms, es turos pie Latvijas. Daudzi mani labi paziņas, arī radinieki ir aizbraukuši uz ārzemēm un tur labi iekārtojušies. Aicina arī mani braukt projām no valsts, saka: “Ko ņemies? Nav jēgas cīnīties!” Vilinājums, protams, ir. Tāpat kā skaista meitene, kas ieraudzīta bārā, ir vilinājums. Tikai… viss ir atkarīgs no mērķa. Mans mērķis ir palikt Latvijā, kaut ko darīt tās labā. Taču ir jūtams, ka pašvaldības politika ir pakārtota valsts politikai un abas ir nestabilas. Bet, ja nebūs kas iet un cīnās, tad viss būs cauri.
