Neviļus sākusies, saruna tobrīd par mūsu pilsētu izvērtās amizanta.
Neviļus sākusies, saruna tobrīd par mūsu pilsētu izvērtās amizanta. Ar secinājumu: tas nu gan ir vēriens! Atceroties šo starpgadījumu, kas lika pārcilāt Gulbenes vietvārdus, ko ieviesuši un saglabā paši gulbenieši, smaids atkal ir klāt. Varbūt pasmaidīsiet arī jūs mūsu pilsētas 77 gadu saistībā.
Tobrīd – tas bija rudens ziedu laikā. Krustdēla automašīnā atgriezāmies no Gulbenes vecās kapsētas, tur pasveicinājuši savējos, kuri kapu kalniņā. Lejup braucot uz Rīgas ielu, teicu, ka izmantošu transportiespējas un tāpēc tagad – ne uz Gaujas pusi (nosaukumiem sarunvalodā neredz pēdiņas, tāpēc šoreiz to nebūs nevienam nosaukumam vai iesaukai), bet – uz kolonijām. Stūresvīrs, diezgan labs Gulbenes pazinējs, pamatīgi apmulsa: “Uz kādām kolonijām!?” Izrādījās, ka Viestura ielas šo dēvējumu nebija zinājis. Tad nu tālākajā ceļā pārrunājām virkni citu Gulbenes vietu apzīmējumu. Atpakaļceļā man tika piedāvāta braucējam zināmu vietu aptvere. Proti, brauksim uz muižu līdz Tiltakalnam (slimnīcas apkaimē), tad atpakaļ gar senās ārstes Melbārdes doktorātu un baznīckalniņu, kur nogriezīsimies, lai, tikuši garām dzirnavdīķim, kalējmājai, pasveicinātu mežainu skupsnu, ko sauc par Putnukalniem, un tad caur Pārdaugavu, pēc tam pār Varoņkalnu – mājup. Pa ceļam vēl būsim pavērušies Ievugravā. Šinī maršrutā gan neietverta palika viena otra Ūbeļbirzs, kas rotāt rotā pilsētas citu pusi. Raug, cik uzjautrinoša bija šāda Gulbenes apjausma ar tās ļaužu dotajiem vietu apzīmējumiem. Tās, kas te pieminētas, nedaudz tuvāk raksturošu tāpēc, ka viens otrs šejienietis nereti jauc visu Pārdaugavu ar tās daļu – Ievugravu, pierakstot tai pat veco grantsbedru apkaimi, kas pie Putnukalniem, elektrotīklu rajonā.
Ievugrava ir tā, kas, līdzko pāriets tilts pār Krustalīci Vidus ielā, sākas tūlīt pa labi un ved gar upītes kraujo, ievām apaugušo krastu uz Tanslavu un gāršu, jo grava patiešām ir grava: ieleja ar stāvām nogāzēm.
Pārdaugava (jā, jā – gulbeniešiem sava) savukārt aptver visu rajonu aiz minētā tilta abpus Vidus ielai līdz pat Dzirnavu ielai, kas jau ved muižas daļā šimpus dambja. Bet muiža ir plaša: ar pili un visapkārt tai izvērstu piegulošo teritoriju. Tur – dzirnavleja ar visām turienes būvēm; tur – parks pie Sarkanās pils (nesen vēl – skolas), ietverot arī Garo kalnu, uz ko ved ceļš augšup gar slimnīcas parku; tur apkaime aiz minētā doktorāta, kur ielokā gar Krustalīci pilsētas pastāvēšanas sākumā – izvietota tās (pirms tam – miesta) valde un prefektūra, kā tolaik saukta policijas pārvalde. Ceļmalā kalpojis krogs ar stadulu pie tā.
Muižas ēkas pārtapa senāk un pārtop tagad gulbeniešu vajadzībām. Un šejiene saglabā vēsturi gan muzejā, kas te rada sev tik piemērotu vietu, gan citās atbilstoši vērstās mītnēs. Tāpēc nedaudz atkāpšos senākā stāstījuma ievirzē, atceroties, ko vēstīja bijušie vecgulbenieši, kas bijuši muižas ļaudis pagājušā gadsimta sākumā.
Iztēlojieties, kā tur vizinās lielmāte šim nolūkam īpaši turētu zirgu vilktā un kučiera vadītā karietē; kā šo prieku bauda preilenes braucienā ar saviem diviem ponijiem, kas velk nelielu mīkstu sēdekļu drošku, kam jumtiņš pāri. Darba zirgi, kam savi uzdevumi, tikuši turēti atsevišķi, un tie – ne vien Vecgulbenes, bet arī Blomes muižā un Valmes pusmuižā. Atšķirt, no kuras ir braucēji, varējuši pēc lokiem: Vecgulbenes – sarkanīgi, Blomes – dzelteni, Valmei – zaļi. To labi atcerējās staļļmeistara dēls.
Tad, kad dzirdat pieminam Varoņkalnu, nemeklējiet šai vietai pielāgojamas teikas vai teiksmas. Neapbūvētā Krustalīces malas uzkalnā savulaik sev divstāvu gaišu ēku slējis vīrs, kam uzvārds – Varonis. Tā tur arī paliek šīs nosaukums, apkārtējo iedots, kad apbūve vēršas plašumā.
Un Ūbeļbirzīs arī nemeklējiet ūbeles, tas ir, nelielus baložveida putnus. Šī iesauka pilsētas rotai – bērzu birztaliņām – ir no uzvārda: to stādīšanas ierosinātāja, liela dabas drauga Kārļa Ūbeļa, kādreizējā rajona dzīves vadītāja. Te gan man jāspļauj pār plecu, – ptu, ptu, ptu, lai pilsētas jaukais zaļums nenokļūst lielveikalmānijas jomā un nepārtop par “mirušo zonu”.
Par kolonijām mans ceļabiedrs pieminētajā gadījumā tūlīt rada kādu skaidrību: šim nosaukumam vajadzētu būt saistībā ar senu celtniecību, nevis vietas pakļautību metropolei. Vēlāk pavaicāju veciem dzelzceļniekiem un ielūkojos skaidrojošā vārdnīcā. Iebraukušu ļaužu kopa, kas mitināta vienkop, kad veicams kopīgs darbs. Tātad, kad būvējams dzelzceļš. Var jau būt, ka pastāv arī citas versijas, kuras nezinu.
Lūk, tāds iznāca minētais maršruts apliecinājumam: pilsēta ar vērienu un savdabību.
Lai vietraugiem, kuri visi pašlaik – pirms pašvaldību vēlēšanām sola daudz ko, izdotos kļūt par Gulbenes tādiem saimniekiem, kas joprojām vērš to pilnīgāku, sakoptāku, ar saprātīgu celtniecību, vienlaikus – cieņu pret senatni.
