Slidenā laikā cilvēki parasti ir ļoti uzmanīgi, jo baidās krist, sasities. Baidās, ka pēc tam sāpēs. Tomēr, priecājoties par skaidrajām, zilajām debesīm un spožo, šķietami pavasarīgo sauli, mēdz misēties.
Slidenā laikā cilvēki parasti ir ļoti uzmanīgi, jo baidās krist, sasities. Baidās, ka pēc tam sāpēs. Tomēr, priecājoties par skaidrajām, zilajām debesīm un spožo, šķietami pavasarīgo sauli, mēdz misēties. Vieglprātība, liktenis vai vienkārši dabas noteikta likumsakarība? Kritiens ir sāpīgs. Mēdz būt arī sekas.
Nesen tāds klupiens bija arī laikrakstam. Rakstot par slideno laiku, minējām anonīmus, taču reālus piemērus, kas gan bija jau paspējuši apaugt ar baumām. Pieminēšana sāpēja. Liekas – kas tur. Katram var gadīties. Tomēr katram, kam gadās, sāp. Tāpēc vietā ir atvainošanās. Sapināt nav laikraksta mērķis. Laiks ir traks un slidens. Par to ir runa. Un ka mums ir jādzīvo arī trakā laikā. Jāizdzīvo pat tad, kad notiek nelaime. Tāpēc sapurināsimies, neapvainosimies un dzīvosim. Priecājoties par sauli Alūksnē, Gulbenē, Madonā.
Slidenajā laikā notikuši arī citādi atgadījumi. Alūksnes sākumskolā, visticamāk trešklasnieki, klasē izsmidzinājuši asaru gāzi. Nācās pārtraukt mācības. Visiem klases skolēniem asaroja acis. Kādam bērnam, kas slimo ar astmu, kļuva pavisam slikti. Skolas direktors reaģēja momentā. Vēdināja skolu, izsauca Vides veselības centra speciālistus no Rīgas. Bērnus raidīja mājās.
“Bērni neatzīstas, ka būtu vainīgi. Kratīšana nenotika. Un nav arī nekādas vajadzības. Tāpat visi ir nobijušies,” saka Alūksnes rajona policijas pārvaldes priekšnieks Ansis Gailītis. Trešās klases skolēni “nav subjekti”, ja ir runa par noziegumu. Bet vai tad ir noticis noziegums? Nekas labs jau nu darīts nav. Taču pasaules gals arī nav klāt. Bērni, visticamāk, muļķīgi pajokojuši. Paši tagad ir sabijušies un diezin vai kādreiz dzīvē vēl gribēs tā jokot. Notikušais visvairāk ir traumējis tieši viņus. Pieaugušie arī padusmojās un nu jau smaida. Ir taču saulains laiks. Vakar jau Alūksnes sākumskolā turpinājās mācības.
Bieži vien ir tā, ka negatīvais sakrājas virs mums un mūsos kā lietus mākonis. Un tad mēdz būt zibens, pērkons un krusa. Bet viss pāriet. Laiks atkal noskaidrojas. Cilvēks ir emocionāla būtne. Un cilvēks tiecas pēc pozitīvā, pēc saules. Tāpēc jātic un jāpriecājas, ka katram melnam mākonim ir zeltaina maliņa. Un… drīz jau “daba ieies rāmjos” un noteiktajā laikā un stundā plauks sniegpulksteņi un vizbulītes. Lai mums visiem veicas šinī slidenajā laikā!
