Bieži eju garām Gulbenes “Goda bibliotēkai” un manī rodas pārdomas. Nav dzirdēts, ka kādā citā novadā būtu šāda “goda plāksne” ar tik ambiciozu un reizē diskutējamu saturu. Retais publiski atļaujas par to izteikt savas domas, taču privātā saskarsmē aprunāšana notiek pastāvīgi. Un tas ir labi! Droši vien šim objektam ir jābūt tādam, kas cilvēkus neatstāj vienaldzīgus. Liek domāt. Atcerēties. Urda. Rada jautājumus un liek meklēt atbildes.
Pirmkārt, visi ir pamanījuši, ka “Goda bibliotēkā” tiek ievietotas “grāmatas”, kas veltītas tikai mūžībā aizgājušajiem novadniekiem. Dzīvo tur nav. Tāpēc arī apkārt klejo tāds pikants joks: “Tagad varēs doties uz “Goda bibliotēku!”” Tādus vārdus saka, kad kāds, iespējams, pat pretrunīgi vērtēts, bet plaši pazīstams novadnieks pamet šo pasauli.
Par visiem “Goda bibliotēkas” ļaudīm jau nevar sacīt kā par Raini, kas mūžam dzīvs. Varbūt kāds iebildīs, ka par aizgājējiem ir jārunā tikai labu vai neko. Taču visi “Goda bibliotēkas” dalībnieki, ja tā viņus var saukt, dzīves laikā bija pietiekami vitāli, stipri, talantīgi, darbspējīgi un kritiku panest spējīgi cilvēki. Nevar nemaz zināt, vai viņu pašu vēlēšanās būtu atrasties “Goda bibliotēkā”. Tas, ka viņi tur “nolikti”, ir dzīvo lēmums. Pareizs vai ne sevišķi – tas ir cits jautājums. Piemēram, vai Gosupes velna autors ar šo vienu tautā plaši pazīstamo veikumu ir īpaši izceļams blakus baskājītim Irbītim, kurš reiz teicis: “Pagātnes un nākotnes zīmēšana glezniecībā nav pareiza. Viņai pieder tikai tagadne – tā kā cilvēkam ar…” Vai “Breša zemnieku” ideoloģiskais plāns bez finansiālā seguma ir salīdzināms ar “Raiņa” kolhoza ikdienu bez patosa un bez rozā brillēm?
Šogad “Goda bibliotēka” tika papildināta ar desmit grāmatām, godājot desmit novadnieku dzīves. Tā cerēju, ka starp šiem cilvēkiem būs arī Velēnā dzimusī Elza Preimate (1920-2015) – ārste terapeite, medicīnas zinātņu doktore. Viņa ir bijusi Rīgas Medicīnas institūta katedras vadītāja, dekāne. Pētījusi sirds išēmiskās slimības, arteriālo hipertensiju, aterosklerozi. “Tas nav īsts ārsts, pēc kura apmeklējuma cilvēkam nekļūst labāk,” E.Preimate intervijā “Dzirksteles” korespondentei Maldai Ilgažai bija teikusi 2008.gadā. Ilmārs Lazovskis – ārsts, medicīnas un zinātnes filozofs – ir teicis: “Mana autoritāte praksē, pie slimnieka gultas, ir profesore Elza Preimate.” (1999.gada “Latvijas Vēstnesis”) Atceros, kā E.Preimate bieži viesojās Lizuma vidusskolā laikā, kad es tur strādāju par skolotāju. Tāpēc guvu personiskos iespaidus par šo mediķi un cilvēku. Atceros no viņas stāstītā, ka vācu okupācijas laikā pirmoreiz bija Latvijā ieguvusi augstāko mediķes izglītību. Taču padomju vara tādu diplomu neatzina, un viņa otrreiz mācījās un pabeidza augstskolu. Starp citu, viņa nekad nebija komunistiskās partijas biedre. Panākumus guva tikai un vienīgi ar savu augstvērtīgo profesionālo darbu. Ceru vēl savas dzīves laikā ieraudzīt “Goda bibliotēkā” E.Preimatei veltītu “grāmatu”.
