Pirms 46 gadiem uz Beļavas pagasta Letēs izveidoto zvērkopības saimniecību atbrauca strādāt Klaudija Lepika, kas šinīs dienās svinēja 76.dzimšanas dienu.
Pirms 46 gadiem uz Beļavas pagasta Letēs izveidoto zvērkopības saimniecību atbrauca strādāt Klaudija Lepika, kas šinīs dienās svinēja 76.dzimšanas dienu un tagad jau ilgāku laiku ir pensijā, bet joprojām cītīgi seko visām saimniecības dzīves norisēm, jo ar tām saistās darba mūža lielākā daļa.
“Toreiz, kad sāku strādāt, bija izveidotas tikai divas zvērkopju brigādes. Arī dzīvojamo māju bija maz. Nekas mani nebiedēja, jo neesmu cilvēks, kam patīk mainīt darbu,” atceras pensionētā zvērkope Klaudija Lepika.
Viņa, soli pa solim kāpjot pa darba dzīves pakāpieniem, ieguvusi saimniecības administrācijas uzticību. No pirmā – komandantes amata – līdz trešās brigādes brigadierei, strādājot gan par sanitāri veterinārajā punktā, gan izdzīvojot zvērkopes atbildību. Vēl šodien daudzi, kas atceras laiku, kad valdīja sociālistiskās sacensības nepiekāpīgie noteikumi, vienu no pirmajiem min Klaudijas vārdu.
“Nebija tāda plāna, ko atteicos izpildīt. Nežēloju ne laiku, ne veselību, jo apzinājos, ka tā vajag, ka citādāk neprotu,” stāsta zvērkope un nav aizmirsusi to vienīgo gadu, kad plānu izdevies izpildīt tikai par 52 procentiem. Klaudija nerod vārdisku izskaidrojumu tam, kas tā bijusi par savādu cilvēkos iestrādātu apziņu un atbildības izjūtu, neļaujot pateikt. “Es nevaru, neprotu vai negribu!” Viņa ar prieku kavējas atmiņās un ar labu vārdu piemin darba kolēģus. Pie lapsādas kažoka gan neesot tikusi – pie apkakles gan. Arī bērniem tās sarūpējusi, bet šodien jaunajiem esot citas modes vērtības.
“Ja es varētu “nomest” gadus, tad atkal gādātu par lapsām, jo vienmēr esmu centusies iemīlēt vietu, kur strādāju un dzīvoju. Arī šodien sekoju visam te notiekošajam. Ir prieks, ja redzu, ka izdodas, sāp sirds par neveiksmēm,” saka K.Lepika. Atnākusi uz fermu, viņa ar skatienu apmīļo mazos lapsēnus un profesionāli var pateikt, kuri būs izcili kažokzvēri.
“Zvērkopības darbs ir plānveidīgs. Vispirms pārošana, kucēnu dzimšana, audzēšana, visbeidzot – kaušana. Tas bija zvērkopju lielās peļņas laiks, jo labi maksāja,” priecājas zvērkope, tomēr tiem, kas prāto par darbu saimniecībā, viņa iesaka vispirms rūpīgi padomāt, vai darbs būs “pie sirds”.
“Neviens darbs bez mīlestības labi neizdodas,” šo atziņu K.Lepika un viņas kādreizējā kolēģe zvērkope Ausma Zemīte ir pārbaudījušas un stiprinājušas vairāk nekā trīs gadu desmitos, vienmēr ar cerībām raudzīdamās nākotnē, ka varbūt kādreiz kā senāk laukos rādīs kino un būs vēl vairāk iespēju aizbraukt ekskursijā, ka Letēs dzīvojošajiem ļaudīm būs darbs.
