Māsa Sofija: Gulbenē bērni bieži vien atved vecākus uz baznīcu, nevis otrādi.
Māsa Sofija: “Gulbenē bērni bieži vien atved vecākus uz baznīcu, nevis otrādi.
Gulbenes katoļu baznīcā 2.februārī bija īpašs notikums – svētsvinīgo solījumu deva klostera māsa Sofija, viena no Bērniņa Jēzus māsām karmelītēm. Viņa ir dzimusi Daugavpilī, ir 31 gadu veca, pēc tautības – poliete. Gulbenē viņa ir jau ceturto gadu.
“Dzirksteles” saruna ar māsu Sofiju – par viņas aicinājumu un par jautājumiem, kurus viņai bieži uzdod gulbenieši. Tie ir jautājumi par dzīves jēgu.
Kāds bija jūsu personiskais ceļš pie Dieva?
Manā ģimenē nebija praktizējošo kristiešu, kaut vienmēr ir bijusi ticība un uzticība tradīcijai. 15 gadu vecumā es sāku patiesības meklējumus. Tas ir vecums, kad cilvēks sāk domāt patstāvīgi. Tas bija lūzums. Pateicu – gribu pati meklēt un noskaidrot esības jēgu. Tā tas turpinājās līdz 20 gadiem, kad apzināti ienācu katoļu baznīcā un tieši tajā atradu patiesību – Jēzu Kristu. Tālaika pieredze man tagad palīdz saprast citus cilvēkus, kas, tāpat kā es toreiz, meklē. Mūsdienās viņi visbiežāk meklē pie ekstrasensiem. Burvjiem.
Cilvēki nevar izprast, kāpēc dzīvo? Mokās.
20 gados es sapratu, ka mana vieta ir katoļu baznīcā. Un sāku atklāt savu aicinājumu uz klostera dzīvi.
Kāda ir jūsu izglītība?
Pabeidzu Daugavpils Pedagoģisko universitāti, ieguvu vācu valodas un mūzikas skolotājas izglītību. Pirms iestāšanās klosterī es vēl gadu Varšavā studēju teoloģiju. Pēc tam iestājos klosterī, divus gadus gatavojos solījumiem, pēc tam jau klosterī pabeidzu studijas teoloģijā.
Mūķene – laicīgā izpratnē tas skan skumji?
Patiess aicinājums – tā nav bēgšana no realitātes, laicīgās dzīves. Aicinājums vienmēr ir dots no Dieva. Tā nav prātošana, par ko man kļūt – par skolotāju, mūķeni vai vēl par ko? Cilvēks neizvēlas šo ceļu pats no sevis.
Tas ir kā talants?
Vēl dziļāk. To nevar pārprast. Tas ir kā… Es vienmēr to salīdzinu ar cilvēku mīlestību. Cilvēks tik stipri iemīlas Dievā, ka grib visu sirdi vienīgi viņam atdot. Tas ir aicinājums. Dievs dod šo aicinājumu.
Bet var pāriet?
Nē. Ja aicinājums ir dots…
Mīlestība pārsvarā pāriet…
Mūsu laikos bieži tā notiek, bet Dieva plānā tā nav. Viņa plānā ir, lai katram būtu viens cilvēks, otrā pusīte uz visu mūžu. Mūsu laikos cilvēki diemžēl neprot mīlestību saglabāt. Dzīvo, kā grib. Bet patiesībā mīlestībai vajadzētu atjaunoties un augt.
Mūsdienās mīlestību aizēno grēki – izvirtība, alkoholisms. Tas rada depresiju.
Ja runājam no psiholoģiskā viedokļa, slimība ir jāārstē. Tas ir tāpat kā ar zobu sāpēm. Var atrast izeju – aiziet pie ārsta. Ja izārstējas cilvēks, tā ir izeja. Es pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kas vairākus gadus nespēj iziet no problēmām, jo negrib. Tā ir slimība.
Parasti cilvēks uz baznīcu atnāk tad, kad ir grūti.
Tās nav patiesas attiecības ar Dievu. Ja tu kādu mīli un piezvani tikai reizi gadā, kad ir grūti, tā nav mīlestība. Tās nav attiecības. Dievs ir Persona. Viņš ir dzīvs! Jārūpējas par attiecībām ar Dievu, tāpat kā mēs rūpējamies par attiecībām ar cilvēku, ja viņu mīlam. Vajag pazīt cilvēku, ar viņu tikties. Pateikt, ka tu viņu mīli. Kad ar Dievu visu laiku uztur kontaktu, tad jūti, ka Viņš ir dzīvs. Ja Viņš nebūtu dzīvs, cilvēks klosterī nevarētu būt laimīgs.
Cik ilgi jau esat mūķene?
Tagad jau astoto gadu. Mūs nesauc par mūķenēm, bet par klostermāsām. Pirms izvēlēties šo ceļu, cilvēkam ir dota iespēja domāt. Pirmos astoņus gadus jāpavada pārdomās, vai tiešām to gribu.
Ir dota iespēja pārdomāt, atkāpties.
Mūslaikos cilvēki ļoti ilgi nenobriest emocionāli, piemēram, cilvēkam var būt 30 gadu, bet viņš nav emocionāli nobriedis. Ir ļoti daudz informācijas, bet… Ko nozīmē mīlestība? Mīlestība nenozīmē tikai jūtas. Tāpat arī attiecības ar Dievu – tās nav tikai sajūtas. Mīlestībā ir svarīgas jūtas, bet svarīgāka ir griba, apzināta izvēle – es gribu tam otram ziedot visu sevi, visu savu dzīvi.
Mūsdienās cilvēks tepat mīl, tepat nemīl…
Tas nozīmē, ka izvēlas tikai patīkamo. Līdzko sākas grūtības, tā ir atkāpšanās.
Klostermāsas solījumi – ko tie nozīmē?
Nabadzība, paklausība un šķīstība. Nabadzība nozīmē, ka materiālajā dzīvē mums nekā nav. Nav nekā, par ko es varu teikt: mans. Tas tā ir, runājot par materiālo dzīvi. Jo mūsu galvenā vērtība ir Dievs. Dzīve šķīstībā nozīmē to, ka es nevaru precēties. Man nav vīra, jo izvēlos mīlēt Jēzu un atdot Viņam visu. Paklausība, tā ir, dzīvojot klosterī un visu saskaņojot ar priekšniecību. Tas ir mans brīvprātīgs lēmums, ka es dzīvoju paklausībā, jo vēlos, lai mana griba būt vienota ar Dieva gribu.
Māsas klosterī mēdz arī sastrīdēties?
Var būt nelieli konflikti vai nesaprašanās. Jēzus mīlestībā mēs lūdzam cita citai piedošanu. Ejam tālāk. Nevar būt tā, ka cilvēki dzīvo konfliktā.
Laicīgajā dzīvē cilvēki bieži vien neprot lūgt piedošanu.
Tāpat arī ģimenes dzīvē, starp laulātajiem. Es gatavoju cilvēkus laulībām un vienmēr saku, ka kristīga ģimene ar Dievu ir stiprāka. Kad vakarā visa ģimene nometas ceļos, nevar sākt runāt ar Dievu, ja starp mammu un tēti ir konflikts. Pirmkārt, vecāki viens otram lūdz piedošanu. Samierinās savā starpā un tikai tad lūdz Dievu. Tas ir ģimenes stiprums. Tā ir piedošana.
Lai ietu Dieva ceļu, pēc baušļiem dzīvotu, visu laiku ir jācenšas. Tā ir cīņa. Un cīnīties mūsu dienās neviens negrib. Cilvēki ir tik vāji. Viņi var tikai to, kas ir patīkams, labs. Kur ir jāiegulda savas pūles, negrib. Tāpēc arī ģimenes tagad ir tik vājas.
Apgriezeniskais efekts: jo vairāk pūļu, jo stiprāka mīlestība?
Jāsaglabā šķīstība pirms laulībām. Tagad jaunieši pasaka, ka tādi principi mūslaikos ir neiespējami, nav moderni. Bet kas notiek sabiedrībā?! Pirms laulībām maina partneri vienu, otru, ceturto. Vai tiešām liekas, ka tāds cilvēks laulībā būs uzticīgs? Padzīvos kādu gadu un atkal gribēs mainīt partneri.
Nestabilitāte… Pieaugušie nespēj pielāgoties, bērni – vēl jo vairāk.
Tie cilvēki, tās ģimenes, kas izvēlas Dieva ceļu, kas nāk uz baznīcu, lūdzas Dievu katru dienu, pieņem sakramentus, iet pie grēksūdzes, saņem Dieva palīdzību. Attiecības nemitīgi tiek atjaunotas. Kristīgā ģimenē tas ir kaut kas tik skaists… Sieviete var būt pārliecināta, ka vīrs ir uzticīgs ne tikai tāpēc, ka vīrs viņu mīl, bet arī tāpēc, ka ir to solījis Dieva priekšā. Laulība ir solījums: būsim kopā, līdz nāve mūs šķirs. Ja salaulājas, bet uz baznīcu neiet, tad… jāapzinās, ka baznīca nav burvju nūjiņa, kura nodrošina visai dzīvei laulāto cilvēku uzticību un kopību. Jāiet pie avota – pie Dieva -, jo viņš ir mīlestības avots. Viņš atjauno mīlestību, tā pieaug. Un cilvēki kopā ir laimīgi. Es pazīstu tādas kristīgās ģimenes arī Gulbenē. Viņiem ir 50 gadu, iet, sadevušies rokās, viens otram skatās acīs un smaida, jo viņi ir laimīgi.
Svētais Valentīns – tāds tiešām ir bijis?
Ir reāla persona – Svētais Valentīns. Viņš ir epilepsijas slimnieku aizbildnis. Vai mīlestība ir tāda psihiska slimība? (smejas)
Cilvēku vajadzības atšķiras…
Dieva principi ir universāli. Viņš pazīst cilvēku kā tādu labāk nekā mēs paši. ?
