Mūsu mamma gribēja, lai katru dienu istabas būtu tīras un no rītiem gultas saklātas, no skapjiem un plauktiem putekļi noslaucīti.
Mūsu mamma gribēja, lai katru dienu istabas būtu tīras un no rītiem gultas saklātas, no skapjiem un plauktiem putekļi noslaucīti. Kad pienāca sestdienas, tad bija tā īstā – ģenerāltīrīšana. Vajadzēja miršu, gumijkoku un citu istabas puķu lapas nomazgāt, apliet puķes, grīdas uzmazgāt un ķēķa traukus, pannas un katlus ar smiltīm nospodrināt un nomazgāt. Šie darbiņi man nebija tie mīļākie, bet, kas bija jādara, tas jādara. To es veicu dziedot.
Kad biju vēl maza, tad man tika uzticēts mazgāt krēslu kājas un zemākās vietās noslaucīt putekļus, bet, kad paaugos, tad visi darbi bija ar māsu vienādi izpildāmi.
Kad es mazgāju gultu apakšas, tad tur palīdu uz vēdera un skaļi dziedāju. Man likās interesanti, ka zem katras gultas apakšas atskanēja citādākas skaņas. Mīļākā dziesma man tādās reizēs bija “Rozēm kaisu istabiņu, tautu dēlu gaidīdama”. Bet gadījās arī tā, ka dziedot aizmirsās gultas apakšas kārtīgi izmazgāt, jo visas domas bija pie dziesmas un tās atskaņām.
Mamma mums bija vienmēr klusa, pieklājīga, nekad nesteidzās ar nosodījumiem vai nepatīkamiem aizrādījumiem. Viņa vienkārši paņēma lupatu un tās vietas, kur nebija labi izmazgāts, pati pārmazgāja. Durvju sliekšņiem un gultu apakšām viņa pievērsa īpašu vērību. Tās vietas prasās kārtīgi mazgāt – tā viņa, it kā starp citu, teica. Ja ciemiņš apsēdīsies uz krēsla, tas redzēs, ka zem gultas ir putekļi, bet, ja slieksnis puspelēks, tad būs kauns gan man, gan jums, manas meitas. Tāds mierīgs aizrādījums vēl vairāk ķērās pie sirds nekā skaļš un pavēlošs.
Lauku ķēķos tie katli un pannas jau drīz vien pēc spodrināšanas atkal apkvēpa, bet tomēr arī tiem bija paredzēta sestdiena. Aiznesām pie dīķa, tur bija smiltis un arī ūdens, vajadzēja tikai berzt. Citreiz tos spodrinājām ar ašķu vai salmu vīšķiem. Kā ļoti svarīgs darbs tika uzskatīts taciņas un mājās iebraucamā ceļa noslaucīšana, lai Laimes māte un visi labie gariņi redz ceļu pie mums. Un tiešām, pašsajūta pēc tādiem darbiem sestdienas vakaros patīkama. Vēl vakarā tika dziedātas dziesmas, un miegs pats no sevis bija klāt.
Te saulīte zeltu sēja,
Jumta korē uzziedēja.
Tad, kad saule norietēja,
Vakars rasas veldzi lēja.
Tēvu zeme man ir svēta,
Laimes mātes apsargāta.
Arta, ecēta un sēta,
Tēvu mūžā iemīlēta.
