Piektdien Gulbenes kultūras centrā biju uz tikšanos ar partijas “Reģionu alianse” deputātu kandidātiem Gulbenes novada domes vēlēšanām. Uzvedās samērā kulturāli. Katrs iepazīstināja ar sevi, ko domā darīt, ja kļūs par deputātu. Vai viņu sacītais pārliecināja? Tā īsti nē. Un tomēr šī man bija gaidīta tikšanās! Protams, bija maz apmeklētāju. Bet tam ir savi izskaidrojumi. Mums nav tādas prakses novadā, nav nekas darīts, lai gribētos savstarpēji paiet pretī, satikties, padiskutēt. Es izturēju visu pasākumu, necēlos kājās un negāju projām. Viens no gulbeniešiem gari diskutēja ar novada domes priekšsēdētāju Andri Apinīti, kurš kļuva tīri dusmīgs.
Žēl, ka pirmsvēlēšanu gaisotnē nav bijis iespējas paklausīties vēl citu partiju deputātu kandidātos, izņemot “No sirds Latvijai”, kuras pārstāvji bija atnākuši satikties ar mums, Gulbenes pensionāriem.
Gribētos arī zināt, kāpēc šā sasaukuma deputāti gandrīz nav rīkojuši tikšanās ar gulbeniešiem. Četru gadu laikā varbūt ir bijušas tikai dažas tādas reizes. Tāpēc arī ir tā, ka nespējam īsti cits citu sadzirdēt un uzklausīt. Rodas sajūta, ka pašvaldībā novada vadība dzīvo savu dzīvi, bet mēs, iedzīvotāji, eksistējam paši savā nodabā. Ja tā labi padomā – Gulbenes novada domes vēlēšanās 79 kandidāti pretendē uz 17 vietām. Tas nav skaistumkonkurss. Tas ir konkurss, lai katrs tiktu ienesīgā vietā, gandrīz nedarot neko. Tas nekas, ka dažam jau ir vairāk par vienu darbavietu un algu. Noderēs arī deputāta ienākumi un ietekme. Pašvaldībā taču katru gadu pārskata un palielina algas. Kas nekait ieņemt amatu? Reizēm domāju, kā mēs, vēlētāji, vispār vēl spējam viņus pavilkt!
