Jūlija beigās un augusta sākumā vairāk nekā nedēļu pilsētas stadionā notika nemitīga rosība. Tika apgleznotas stadiona sienas, to darīja Eiropā un Latvijā labi pazīstams grafīti profesionālis Vadims Meikšāns un viņa puišu komanda.
Jūlija beigās un augusta sākumā vairāk nekā nedēļu pilsētas stadionā notika nemitīga rosība. Tika apgleznotas stadiona sienas, to darīja Eiropā un Latvijā labi pazīstams grafīti profesionālis Vadims Meikšāns un viņa puišu komanda.
– Kad un kur jūs pirmo reizi sastapāties ar grafīti?
– Es tos pirmo reizi ieraudzīju videoierakstā, tas bija padomju laikā, 1985.gadā. Tad grafīti bija aizliegti un nelegāli. Bija pirātiskie videoieraksti, ko no ārzemēm veda jūrnieki, par to varēja ielikt cietumā, jo tā bija antipadomju kultūras propaganda. Kad es ieraudzīju šo nelegālo, kriminālo informāciju par rietumu kultūru, es sapratu un sajutu, ka tas ir mans. Es aizrāvos ar hip-hop kultūru, uzreiz sāku nodarboties ar “break-dancing” un sāku mēģināt zīmēt grafīti. 1985.gadā neviens Padomju Savienībā vēl nezīmēja grafīti, es biju pirmais cilvēks, kurš to aizsāka. Man iepatikās, un es sajutu tajā visā nākotni un jaunu mākslas virzienu. Toreiz man bija 14 gadu.
– Jūs sākāt ļoti ambiciozi?
– Man uzreiz gribējās zīmēt apjomīgus zīmējumus, veltītus hip-hop kultūrai. Es pat neaizdomājos, vai tas ir ambiciozi. Man vienkārši gribējās izteikt visas sajūtas un uzlikt tās uz sienām. Pirmais uzraksts bija “Bit Street” (ielas pulss), hip-hop kultūras pārstāvjiem tas bija kulta izteiciens. 1986.gadā bija pat Holivudas filma, veltīta hip-hop kultūrai, kura tā arī saucās “Bit Street”. Tās ietekmē es arī uzreiz uzzīmēju uz sienas.
– Kāda bija vecāku attieksme pret jūsu aizraušanos zīmēt grafīti?
– Vecāki bija pret. Viņi mani nelaida ārā. Es dzīvoju 3.stāvā. Kad vecāki bija aizmiguši un aizslēguši ieejas durvis, naktīs man nācās līst pa balkonu lejā ar mugursomu, kurā bija krāsas, lai dotos zīmēt. Pēc tam, kad mamma pamanīja, ka es naktīs eju projām, viņa samierinājās un vienkārši gaidīja mani pārnākam mājās. Bieži gadījās, ka no rīta bija zvani no policijas iecirkņa, pārbaudot, vai šajā dzīvoklī dzīvo konkrēts cilvēks, informējot, ka dēls ir aizturēts par antipadomju kultūras propagandu. Un tādu gadījumu bija ļoti daudz. Rīgā visos tālaika policijas iecirkņos mani jau pazina kā mākslinieku un, kārtējo reizi atvedot uz iecirkni, teica: “Ai, laid vaļā, tas ir mūsu psihs – mākslinieks, kurš apzīmē pilsētu.”
– Tolaik grafīti nebija populāri, kur jūs dabūjāt krāsas un informāciju?
– Vienīgā rūpnīca, kas ražoja krāsu Padomju Savienības teritorijā, bija Rīgā. Iespējams, ņemot vērā tieši to, ka krāsas bija pieejamas Latvijā, tas ietekmēja grafīti visā Padomju Savienības teritorijā. Grafīti sāka izplatīties no Rīgas, jo šeit bija pieejama aerosola iepakojuma tehnoloģija. Krāsu bija ļoti maz, pašiem nācās izdomāt, kā sajaukt krāsas baloniņos zem spiediena, bija gadījumi, kad tie rokās sprāga.
Informāciju par grafīti bija ļoti grūti iegūt. Lūdzām, lai jūrnieki vai vēstniecību darbinieki, kad aizbrauc uz ārzemēm, atved informāciju, izrautu no žurnāliem vai nofotografētu. Es ieguvu ļoti skopu informāciju, bieži par lielu naudu niecīgu žurnāla gabaliņu vai fotogrāfiju. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos gados parādījās vairāk informācijas, taču mēs sākām pārdzīvot pārbūvi un bija ļoti grūti laiki. No veikaliem pazuda ne tikai krāsas no, bet arī instrumenti, otas. Tajā laikā nebija ne baloniņu, ne arī vienkāršas krāsas. Nācās krāsu iegūt ugunsdzēsēju nodaļās, dārzeņu bāzēs, rūpnīcās, kur vēl bija palikusi krāsa mucās. Mainījām krāsu pret šņabi.
– Kad cilvēki saprata, ka grafīti ir māksla un tas ir skaisti?
– Ir tāda paruna: “Kamēr cilvēki nepiestums sev kuņģi, viņi par mākslu nedomās.” Oficiāli pasūtījumi sāka parādīties un viedoklis par grafīti mainījās tikai tad, kad sabiedrība sāka “celties kājās”, kad parādījās turīgi cilvēki, kuri gribēja savu dzīvi pārkrāsot, padarīt košāku un krāšņāku. Līdz tam sapņot par pasūtījumiem, turklāt oficiāliem, bija nereāli.
– Kādi ir jūsu pasūtījumi?
– Pirmais oficiālais pasūtījums Latvijā man bija 1989.gadā no Ogres kultūras nama, kurā kopā sanāca tālaika visprogresīvākie Latvijas dīdžeji. Galvenie pasūtītāji ir klubi, bāri, kazino, restorāni, un tikai pēc tam seko privātais sektors, kas ir otrais pasūtījumu veids. Trešais veids ir publiskas vietas, kā šeit, Gulbenē, arī Madonā, Ventspilī, Liepājā, Rīgā. Pēdējais ir personisko māju un villu sektors. Cilvēki vēlas apzīmēt guļamistabas, bērnistabas, garāžas, fasādes. Mēs, protams, mēģinām neatkārtoties un pielāgoties pasūtītāja vēlmēm, lai viņam patiktu, jo ne vienmēr iznāk zīmēt to, ko vēlamies. Pasūtītājam ir savas vēlmes un sapņi, kurus mēs realizējam.
– Vai jums ir daudz pasūtījumu?
– Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mainījās ekonomika. Ļaudis sākuši ļoti būvēties, jo saprot, ka visi materiāli kļūs dārgāki. Šobrīd Latvijā ir būvniecības bums, tāpēc ir ļoti daudz pasūtījumu. Gadās periodi, kad pasūtījumi ir pusgadu un gadu ilgi. Māksliniekam viss notiek spontāni, pēkšņi visiem vajag, un tad tu pušu vai plīsti, lai visu pagūtu, bet gadās, ka nav naudas dzīvošanai, ēdienam. Esmu kaimiņiem apzīmējis vannasistabas apmaiņā pret ēdienu, jo nebija naudas izdzīvošanai. Gadās dažādi.
– Jūs Eiropā labi pazīst?
– Tie cilvēki, kuri interesējas par grafīti attīstību Padomju Savienības teritorijā, pazīst, bet jaunieši, protams, nezina. Lai par tevi zinātu visi, nepārtraukti ir jābūt visos tusiņos, “jāsēž” internetā. Man fiziski tam nepietiek laika, un es uzskatu, ka man ir jānodarbojas ar mākslu. Ja cilvēki gribēs par mani uzzināt, viņi uzzinās.
– Kad jūs zīmējat viens un kad ar komandu?
– Viss atkarīgs no lieluma, noteikumiem un pasūtījuma kopumā. Šeit ir ļoti daudz faktoru. Taču vienmēr interesantāk ir strādāt komandā, jo ir ar ko padalīties un apspriesties. Kad tu zīmē viens, esi ieslēgts pats savā pasaulē, bet, kad blakus ir draugi un palīgi, viss notiek jautrāk.
– Vai pastāv robeža, kas atdala profesionālu zīmētāju no amatiera?
– Šādas robežas nav. Galvenie vērtētāji ir cilvēki, kuri pasaka – patīk viņiem vai nepatīk, saprot, nesaprot, neiedziļinoties stilos un tehnikā. Kad profesionālis vērtē grafīti, viņš jau vērtē citus kritējus – tehnikas izpildījumu, konkrētā stila aktualitāti. Es uzskatu, ja cilvēkam gribas sevi kaut kā izpaust, lai viņš zīmē. Ne vienmēr ir svarīgi, vai tu proti vai neproti zīmēt. Galvenais, lai cilvēkiem patiktu.
– Vai Latvijā var mācīties zīmēt grafīti?
– Oficiālas skolas nav. Teikšu tā, ka grafīti ir dārga māksla. Kaut kad presē un televīzijā bija nekompetentu, bet pie varas esošo cilvēku komentāri, ka grafīti ir maznodrošināto un zemāko sabiedrības slāņu izpausmes veids. Es apbrīnoju šādu viedokli, kaut vai tikai tāpēc, ka viens krāsas baloniņš maksā vidēji 3,5 latus. Tādai sienai kā Gulbenē vajag apmēram 400 baloniņu! Kā, zinot šo faktu, var teikt, ka ar to nodarbojas maznodrošināti cilvēki? Nabadzīgs cilvēks var atļauties tikai vandalismu, viņš var sabojāt pieminekli, uzrakstīt trīs burtus. Un visi domā, ka tie ir grafīti, bet tas ir maldīgi. Īsti grafīti ir nopietns darbs, ar lielu naudas un darba ieguldījumu – tie ir klasiskie grafīti. Daudzi ļaudis jauc šo mākslu ar citiem virzieniem, kuri jau sen ir izgājuši no grafīti.
– Vai jūs pats mācāt zīmēt?
– Šie puiši, kuri šobrīd ar mani zīmē, ir arī mani mācekļi un draugi. Kad pie mums pievienojas jauni cilvēki, man ir svarīgs cilvēciskais faktors, lai cilvēks būtu pozitīvs. Māksla un visas prasmes nav galvenais kritērijs, tas nāk ar laiku un praksi. Mēs cits citu papildinām, kad man kaut kas nesanāk, viņi man palīdz, un otrādi. Viss notiek savstarpēji. – Kāpēc jūs dēvē arī par Krys?
– Tas sākās astoņdesmitajos gados, kad es vēl mācījos skolā. Biju liels Disneja multeņu varoņa – Mikipeles – piekritējs. Nemitīgi viņu atdarināju, un mani tā arī nosauca par Mikipeli. Tolaik tas bija pārāk antipadomiski un man aizrādīja. Pēc tam mani pārfrāzēja par Peli. Bija cilvēki, kuri gribēja mani aizvainot, tāpēc sāka saukt par Krisu (krievu valodā – žurka). Cilvēki pie tā ļoti pierada. Es savukārt tam nepievērsu uzmanību, un tas pārvērtās jau par otru vārdu. Daudzi cilvēki nemaz nezina manu īsto vārdu, bet pazīst mani tikai kā Krys.
– Agrāk jūs bijāt deju grupas “Gang Breakers” vadītājs.
– Šā kolektīva epopeja beidzās iepriekšējā gadā. Tad es pārtraucu dejot. Mani skolnieki un puiši, kuri turpina dejot “break-dancing”, šogad brauks uz pasaules čempionātu pārstāvēt Latviju. Kad es ar savu kolektīvu dejoju, mēs bijām Pasaules čempionāta laureāti, Skandināvijā un Baltijas reģionā mēs ieguvām otro un trešo vietu. Pirmkārt, “break-dancing” ir labs ar to, ka jebkurā pasaules malā, ja nav naudas, var uz ielas uzdejot un nopelnīt sev izdzīvošanai. Jebkurā tusiņā var atrast domubiedrus. Otrkārt, tā ir enerģija, liels adrenalīna daudzums, kad tu dejo uz ielas, šokējot cilvēkus, ka tu vari tik plastiski kustēties.
– Tātad cilvēki, kuri pārzina hip-hop kultūru, pazīst jūs ne tikai kā zīmētāju, bet arī kā dejotāju?
– Jā, viennozīmīgi. Visi puiši, kuri tagad ar mani dejo, un vairākums puišu, kas nopietni zīmē grafīti, dejo, dejoja “break-dancing”, un arī pēc 20 gadiem cilvēki dejos. Pat ja viņi nedejos regulāri, tik un tā tas paliek asinīs. Es nolēmu pārslēgties uz zīmēšanu. Īstenībā ir ļoti grūti zīmēt un dejot profesionāli vienlaikus, jo, lai dejotu profesionāli, ir jādejo katru dienu vairākas stundas. Pēc dejošanas zīmēt grafīti, kaut vai skices, ir ļoti grūti, jo dreb rokas un ir nogurums. Arī zīmējot grafīti, nepieciešams ļoti daudz treniņa. Es ar dejošanu nodarbojos jau 20 gadus un vienkārši piekusu “pušu plīst”. Šobrīd gribējās pilnībā pārslēgties uz grafīti un koncentrēties mākslai. Arī mans hobijs, profesionālā aizraušanās un dzīves stils ir māksla. Brīvajā laikā es vācu informāciju, uzzinu, kur, kas notiek pasaulē dažādos mākslas veidos, kādi jauni virzieni veidojas, kur kādas galerijas un izstādes. Cenšos sekot līdzi visam, kas notiek pasaulē, lai pilnveidotos.
– Kāda ir mūsdienu sabiedrības attieksme pret grafīti?
– Ja pasaulē būs vairāk profesionālu darbu, tādu, kā pie jums stadionā, kā Madonā, tad sabiedrība skatīsies uz grafīti pozitīvi. Ja būs vēl vairāk vandalisma, kuru arī pieskaita pie grafīti, būs arī negatīva attieksme. Proti, cilvēki nezina, ka Latvijā ir profesionāļi, kuri zīmē profesionālus grafīti, tāpēc viņi grafīti neuztver kā mākslu.
– Ko jūs novēlētu jaunajiem grafīti censoņiem?
– Vispirms, lai nemeklē vieglus ceļus. Vairākums mūsdienu jauno mākslinieku, kuri aizraujas ar grafīti, meklē vieglākos ceļus – paņem vienu vai divus baloniņus un uzzīmē vienkāršu uzrakstu, un viss. Vai arī viņi izdomā vienu šriftu un tad zīmē to 20, 30 variantos vienu un to pašu, mainot tikai krāsas. Es nedomāju, ka tas palīdz māksliniekam sevi pilnveidot. Ja jaunais censonis ieliek savā darbā vairāk pūliņu, katrs darbs ir atšķirīgs gan tehnikas, gan krāsu ziņā, tad viņa meistarība aug. Gribu novēlēt vispirms meistarības izaugsmi un lai cilvēki, radot mākslu, domātu arī par cilvēkiem, kuri šo mākslu redzēs, lai viņi no tā neciestu!
