… Ceļa pelēkā asfalta lente aizvijas tālumā. Kā daudzkrāsaini steidzīgi putni pa to cita pēc citas aiztraucas automašīnas.
… Ceļa pelēkā asfalta lente aizvijas tālumā. Kā daudzkrāsaini steidzīgi putni pa to cita pēc citas aiztraucas automašīnas. Cilvēki steidzas pretim mērķim. Vieniem tās ir neatliekamas darba darīšanas, otriem – tikšanās, ko nedrīkst nokavēt, trešiem – atkalredzēšanās ar mājām pēc ilgāka pārtraukuma. Dažādi ir mūsu mērķi, kurus steidzamies sasniegt, tikpat dažāds ir mūsu kustības un rīcības ātrums.
… Saulē karst asfalts, pa automašīnu logiem skan mūzika, nebēdīgi smiekli. Kūsā dzīve… Nebeidzama, skaista, neatkārtojama, vienreizēja, šķiet, nekāda vara nevar to pārtraukt, jo dzīve turpinās vienmēr, pārtrūkst tikai mūžs.
… Automašīnas sliedes izkaltušajā zālē, par baltu rētu sūdzas elektrības stabs un bērzs ar nolauztu galotni, pēc ziedēšanas elpas cīnās piecas tumšsarkanas rozes ceļmalā, ko nolikušas mīlošas rokas kā pēdējo sveicienu kādai no šīs pasaules aizejošai dvēselei. Cilvēki traucas pretim savam mērķim un, uzlūkojot vīstošos ziedus, klusībā nopūšas: “Kur gan viņiem tā vajadzēja steigties? Varēja braukt lēnāk!”
Vienmēr kaut ko var darīt lēnāk, nesteidzīgāk, pārdomātāk, bet par to, ka var arī tā, mēs iedomājamies tikai pēc notikušā. Varbūt tā ir labāk nekā tad, ja pirms iziešanas pa namdurvīm mēs pārliktu visu iespējamo, no kā vajadzētu baidīties, varbūt daudz labāk ir izdzīvot mirkli, minūti, stundu, dienu? Varbūt?
Katram no mums uz šīs zemes ir atvēlēts savs dzīves laika nogrieznis – nepielūdzams, tiešs un nepārsūdzams. Mēs ejam katrs pa šo laika nogriezni un apstājamies pie punktiem, kas atlikti uz tā: bērnība, jaunība, mīlestība, ģimene, dzīves gados krāta gudrība. Par laimīgu uzskatām to, kas sasniedz visus atliktos punktus, sakot: “Viņš nu gan visu dzīvē sasniedza.” Bet vai vienmēr viss ir noteikti jāsasniedz? Varbūt labāk ir dzīvot īsi, strauji kā krītošai zvaigznei?
Mēs katrs uz šīs zemes izpildām kādu misiju, kādu uzdevumu. Vieniem tas ir lielāks un atbildīgāks, otriem – niecīgs kā smilšu grauds jūrmalas kāpās. Nezinu, kura misija ir labāka. Ir tikai skaidrs, ka man pieder savējā. Manā vietā to neizdzīvos cits. Kad būšu to izpildījusi, kāds sacīs: “Reiz dzīvoja….”
Skatos, kā ceļmalā pēc ziedēšanas elpas cīnās sarkanas rozes, un sajūtu, kā tuvējos laukos klejo kāda vientuļa dvēsele… Ar sausās zāles rugāju sadurtām kājām tā ienāk kādu māju pagalmā un apstājas pie akas, no kuras māte nesteidzīgi izceļ spaini ar ūdeni. Dvēsele neprot mierināt sāpošo mātes sirdi, tikai pasargāt. Ja dvēsele spētu runāt, no tās lūpām izlauztos vārdi: “Viņi ļoti steidzās, steidzās izdzīvot mūžu, piedod, māt, ja vari!”
Paies dienas, automašīnas sliedes zālē izzudīs, bet rozes atkal un atkal cīnīsies pēc ziedēšanas elpas, dvešot: “Nesteidzieties, izdzīvojiet katru mirkli, jo tikai dzīve ir gara!”
