Gulbenietis Guntis Strazds pašlaik ir atvaļinājumā. Šis arī ir viens no tiem gadiem, kad vārdadiena, kura iekrīt pavasara gaidās – 16.martā, tika atzīmēta mājās – uz sauszemes, jo Guntis ir jūrnieks. Parasti vārdadienas sanākot svinēt kopā ar kolēģiem uz kuģa, iedzerot kādu tasi kafijas, jo alkoholu lietot uz kuģa esot kategoriski aizliegts. “Kā mākam, tā svinam. Protams, nevaram atļauties svinēt svētkus tā, kā mājās, jo darbā jau mums izejamo dienu nav,” saka Guntis.
Guntis neesot saviem vecākiem jautājis, kāpēc tieši šādu vārdu viņi izvēlējās. Vien zina teikt, ka tēvs esot bijis tas, kurš izdomājis, ka dēlu sauks Guntis. Kopumā Latvijā dzīvo 6355 Gunti. Gunnars Treimanis savā grāmatā “Vārdu noslēpumi” norāda, ka Gunti ir stabili, nekad nelej eļļu ugunī. Šaubas atstāj sevī. Tic savai laimes zvaigznei. Ko grib, to izdara. Sabiedrībā gan atzīti, gan pelti, taču Gunti uzticas cilvēkiem un reti viļas. Patīk joki un bieži izlīdzas ar humoru. Sabiedrībā māk arī savaldīties. Guntis atzīst, ka ir apmierināts ar savu vārdu un citu nevēlas, savukārt sava vārda skaidrojumam piekrīt daļēji.
Gulbenietis ir apmierināts arī ar izvēli, kuru izdarījis jau skolas laikā – kļūt par jūrnieku. Viņš ir pabeidzis Rīgas Jūrniecības skolu un jau 30 gadus iet jūrā. “Mans darbs ir mans aicinājums. Vieglāk ir pateikt, kādās jūrās un okeānos neesmu bijis. Šķiet, ka visi pasaules ūdeņi jau ir izbraukti, katrā ziņā esmu bijis visos okeānos. Vairākus mēnešus pavadu uz ūdens. Pēc tam uz pāris mēnešiem atgriežos mājās. Savukārt, kad esmu mājās, sāk palikt garlaicīgi un mani atkal velk uz ūdeņiem, jo man nepieciešamas pārmaiņas. Ir jau, protams, arī grūti, kad tik ilgi esmu prom no mājām, bet man patīk,” stāsta Guntis.
Kad vaicāju Guntim, vai nav bail doties jūrā, tālumā, no kurienes neredz sauszemi, viņš atbild, ka līdz šim pat nav aizdomājies, vai ir bail. “Nav jau jēgas baidīties – tāpat nav kur sprukt, ja visapkārt ir ūdens,” atzīst Guntis.
Arī savas jaunās mājas vietu, kuras būvniecība pašlaik rit, viņš izvēlējies pie ūdens, proti, Jaungulbenes pusē, pie Ušura ezera, uz kuru palaikam aiziet arī noķert kādu zivi.
Izrādās, ka Guntim sirdslieta ir ne vien ūdeņi, bet arī medības, kurās viņš dodas jau 15 gadus, un tas, kā pats atzīst, nav daudz. “Ja man mednieka stāžs būtu 30 gadi, tad varētu teikt, ka esmu pieredzējis mednieks. Pa šiem gadiem ir izdevis nomedīt meža cūkas, stirnas, pīles, zosis, lapsas un bebrus. Pirmais medījums bija stirna, to ieraugot, drebēja rokas.”
Guntis piebilst, ka medībās un zvejā viņam svarīgs ir process, nevis rezultāts. ”Tas ir tāpat kā sportistam – pārdzīvojums un apmierinājums par izdarīto,” atzīst Guntis.
