Vienmēr esmu apbrīnojusi sava darba, savas sirdslie-tas, sava vaļasprieka fanātiķus, viņus varētu nosaukt pat par patriotiem, kuri necenšas apkārtējiem uzspiest savu redzējumu, uzskatus, domas, pārliecību, savu pasaules redzējumu, bet vienkārši no sirds dara to, kas pašus saista un kas pašiem jau ilgus gadus ir dvēselei tīkams. Tāds ir laika vērotājs Vilis Bukšs no Viļakas, ar kuru palaikam sazināmies, lai apslāpētu savu ziņkāri un jau pirms laika uzzinātu, kāda būs vasara vai ziema. Viņš pats par sevi saka: “Es biju un joprojām esmu tāds dīvainis, kuru mūždien vilina apvārsnis.” To vajag pašiem dzirdēt, ar kādu aizrautību un mīlestību viņš stāsta par norisēm dabā! Tie nav sausi vārdi, un tās nav sausas prognozes. Tas ir kas vairāk, ko ar vārdiem pat grūti aprakstīt. Viņš pieraksta zīmes dabā jau vairākus gadu desmitus. Galvenais, ka viņš joprojām nav pazaudējis spēju apbrīnot un priecāties par dabas skaistumu, gluži kā mūsu lejasciemietis, rododendru audzētājs Gunārs Lapkašs, par kuru jūs varat lasīt šodienas laikrakstā. To arī vajag redzēt un dzirdēt, ar kādu mīlestību viņš attiecas pret šiem košumkrūmiem, ar kādu mīlestību viņš tos kopj un vēro! Savukārt kādā no nākamajiem laikrakstiem būs iespēja lasīt par kādu kaislīgu makšķernieci. Šo cilvēku attiecības ar dabu ir citā līmenī. Viņi ir vienoti, nešķirami, atkarīgi viens no otra. Kāds aforisms vēsta – daba ir vienīgā grāmata, kuras katra lappuse ir dziļa satura pilna. Vai nav tiesa?
