Abiem jaunajiem čempioniem Atim Bredam un Naurim Erlandam Miķelsonam šī sezona ir ļoti izdevusies. Protams, šie panākumi nebūtu iespējami bez ģimeņu atbalsta. Protams, vislielākie atbalstītāji ir abu puišu tēvi, kas tāpat kā puiši arī ar visu sirdi ir atdevušies motokrosam. Kā atzīst gan Ata tētis Aivars Breds, gan Naura tētis Agris Miķelsons, ne viens vien vakars un arī brīvdienas tiek veltītas motokrosam un tehnikas labošanai.
Viss izšķiras pēdējā sacīkstē
Nauris stāsta, ka jau no paša šīs sezonas sākuma viņam esot veicies ļoti labi. “Pirmajās sacensībās gandrīz katrā “gonkā” biju pirmais savā klasē, bet uz sezonas beigām vairs tik labi neveicās,” stāsta jaunais motosportists. Sasparojās citi braucēji, savukārt pašam Naurim bija veselības problēmas. Ārsti pat viņam bija aizlieguši šogad jebkādu fizisku slodzi, taču Nauris ļoti vēlējās izcīnīt čempiona titulu, tādēļ varbūt arī riskēja un risks attaisnojās – čempiona tituls tika iegūts. “Cīņas bija ļoti sīvas. Es tikai par vienu punktu apsteidzu gan 2., gan 3.vietas ieguvēju. Pēdējā posma sacensībās es piedzīvoju kritienu un tādējādi visu izšķīra 2. un 3.vietas ieguvēju savstarpējās cīņas un vietu sadalījums. Jāpiebilst, ka uz šo sacīksti bija ieradies arī vēl viens cits spēcīgs sportists, kurš izcīnīja 1.vietu, kas nozīmēja, ka maniem tuvākajiem konkurentiem par 2. un 3.vietu pienācās mazāk punktu un viņi kopvērtējumā mani neapsteidza. Protams, esmu ļoti gandarīts, ka ir izdevies izcīnīt čempiona titulu,” saka Nauris. Viņa tētis Agris Miķelsons piebilst, ka šoreiz Naurim palīdzēja arī kādi augstāki spēki un veiksme tiešām bija viņa pusē.
Tituls godam nopelnīts
Arī Atim sezonas pirmajā pusē veicās ļoti labi. Pirmajos trīs posmos viņš bija stabili pirmais. “Taču tad ceturtajā posmā Stelpē pirmajā braucienā Atis traumēja roku, bet līdz galam šis posms bija jānobrauc jebkurā gadījumā. Pirmajā braucienā
Atis uzvarēja, otrajā braucienā bija ceturtais, taču kopvērtējumā tik un tā viņam pienācās 1.vieta, jo arī pretiniekiem neveicās, kurš krita, kuru kvadricikls pievīla,” stāsta Ata tētis Aivars Breds. Visneveiksmīgākais mazajam motosportistam bija piektais posms Cēsīs. “Nedēļu pirms sacensībām bijām šajā trasē trenēties, un Atis no kāda lielā kvadricikla saņēma pamatīgu triecienu pa seju ar akmeni. Varēja saprast, ka viņam radās bailes no šīs trases, un tādēļ arī sacensībās šajā trasē veicās ne visai labi. Vienā braucienā tika uzrādīts ceturtais rezultāts, otrā – piektais. Taču sasparojāmies uz pēdējo – Dobeles – posmu. Pirms sacensībām tur kārtīgi patrenējāmies, Atim šī trase patika, un sacensībās viņš igauņu puišiem kārtīgi izgrieza pogas. Gan kvalifikācijā, gan arī abos braucienos Atis palika nepārspēts. Lai arī jau pirms šī posma Ata atrāviens no tuvākajiem sekotājiem bija 10 punkti, pēdējo posmu gribējās nobraukt čempiona titula cienīgi, kas arī izdevās un čempiona tituls tika godam nopelnīts!” stāsta Ata tētis. Gan viņš, gan arī pats mazais braucējs atzīst, ka čempiona tituls nemaz tik viegli nav nācis, taču šobrīd ir liels gandarījums par paveikto. Ata tētis atklāj, ka tagad viņam vēl ir jāizpilda savs solījums un jānodrošina, lai mājās tiktu ierīkots internets – tas tika apsolīts, ja Atis sezonas kopvērtējumā izcīnīs uzvaru. Deviņus gadus vecajam motosportistam šī ir trešā sezona, bet čempiona tituls – pirmais.
Naura tētis stāsta, ka Nauris savukārt tādā vecumā, kādā šobrīd ir Atis, vēl nemaz nebija uz “moci” paskatījies. Viņš sāka braukt 11 gadu vecumā. “Kad Nauris sāka braukt, viņa pašreizējā vecumā bija motobraucējs lizumnietis Edgars Rudītis. Viņš arī bija tas, kurš Naurim ierādīja pirmos soļus motobraukšanā. Visus šos piecus gadus viņš ir it kā uzņēmies šefību pār Nauri. Viņi abi vienmēr sazinās, Edgars palīdz ar padomiem gan braukšanā, gan arī par motociklu. Viņš ir gan kā draugs, gan arī treneris, par ko viņam liels paldies!” saka A.Miķelsons. Jāpiebilst, ka Atis ir Balvu motokluba “Motokruīzs” biedrs, savukārt Nauris pārstāv motoklubu “Gulbenes moto”.
Turpinās startēt arī
nākamgad
Runājot par nākamo sezonu, Nauris vēl pašreiz īsti nezina, kādā klasē startēs, arī šosezon viņš jau izmēģināja spēkus vēl arī citās klasēs, bet, protams, jārēķinās arī ar konkurentiem un to, kāda ir viņu tehnika, cik tā ir konkurētspējīga. Savukārt Atis nākamgad plāno startēt “kvadri 100” klasē.
“No “moča” nevajadzētu nokāpt visu sezonu.”
“Ceru, ka būs laba ziema un varēsim startēt arī ziemas čempionātā, ko organizē Latvijas alternatīvā motosporta asociācija “L.A.M.A”,” saka Ata tētis. Arī Nauris noteikti plāno startēt ziemas “gonkās”. Pagājušajā gadā viņš brauca tikai krosā ar radzēm, šogad, iespējams, startēs gan skijoringā, gan arī krosā. Braucot krosā bez radzēm, var izjust tādas sajūtas, kas var noderēt dubļu braukšanā, savukārt krosā ar radzēm pierod pie ātruma, jo šajās sacīkstēs tiek attīstīts liels ātrums. “Gan treneri, gan arī paši motosportisti atzīst, ka no “moča” nevajadzētu nokāpt visu sezonu. Vismaz reizi nedēļā tomēr vajag pabraukt, arī ziemā,” piebilst A.Miķelsons.
Jaunie motobraucēji un viņu ģimenes saka paldies arī saviem atbalstītājiem – kā jau iepriekš minēts, Edgaram Rudītim, Jānim Sudrabam, Viktoram Baraņņikovam un arī SIA “Sendija” un Edgaram Piļkam.
Uzvara – Latvijas kausa izcīņā
Jāpiebilst, ka Latvijas Motosporta federācijas organizētajā Latvijas kausa izcīņā motokrosā “H14+” klasē sezonas kopvērtējumā arī uzvaras laurus plūca lizumnietis Uģis Klimons, kurš ir kluba “Dako Ziemeļvidzeme” pārstāvis. Arī Uģis šajā sezonā ir startējis ļoti daudzās un dažādās sacīkstēs – gan Latvijas čempionātā un Latvijas kausa izcīņā, gan Superkausā, gan arī endurokrosos. Sezona viņam iesākusies veiksmīgi, sacensībās gūtas uzvaras, taču sezonas beigās arī viņu sākušas piemeklēt dažādas ķibeles. “Iespējams, biju noguris, katrās sacensībās bija kritieni, sasitos, “mocis” arī negāja tā, kā vajadzētu. Latvijas kausa izcīņa jau ir beigusies, bet vēl jau priekšā kādas piecas sacensības, kas jānobrauc, tad gan laikam būs jāveic operācijas ceļgaliem, tie sezonas gaitā ir cietuši. Šis sporta veids tomēr liek arī kaut ko upurēt,” atzīst Uģis. Domājot par nākamo sezonu, viņam vēl nav īstas pārliecības, vai vispār turpinās startēt. “Iespējams, metīšu mieru motosportam. Mācos Rīgā, mājās esmu daudz retāk un neiznāk vairs patrenēties, bet bez trenēšanās neko nevar izdarīt,” ir pārliecināts motosportists.
