Rīt Gulbenes kultūras centru pieskandinās deju soļu ritmi, jo savu 25 gadu pastāvēšanas jubileju ar krāšņu koncertu “Aizrit gadi dancojot” svinēs deju kopa “Ratiņš”. 25 gadus kopā ar “Ratiņu” ir tā dalībnieks gulbenietis Ervīns Bukšs. Nedaudz mazāks dejotājas stāžs “Ratiņā” ir viņa dzīvesbiedrei Ingai.
Ingai tautisko deju soļus jau skolas laikā likusi iemīlēt skolotāja Olga Grase. “Mācījos Gulbenes vidusskolas 1.klasē. Skolotājai Lilitai Hofmanei patika, kā skolotājas Grases vadītajā kolektīvā dejo mans brālis, tāpēc viņa arī mani gribēja iesaistīt šajā kolektīvā, bet Grasīte ātri no divu klašu skolēniem izveidoja jaunu kolektīvu,” atceras Inga. Ervīns, kurš pirms tam dejojis tikai skolas jaunākajās klasēs, Gulbenes kultūras nama Tautas deju ansambļa “Madara” sastāvā iekļāvies draugu Āra Kļaviņa un Jāņa Matisona pierunāts. Šodien viņš lepojas ar trīs gadu desmitos mērāmu dejotāja stāžu. To dzirdot, Inga smejas, ka vīrs nodejoto gadu ziņā pamazām esot panācis viņu, jo Inga dejojusi arī studiju gados.
Kā viena ģimene
Ar dejas soli Inga un Ervīns gājuši pretim savai mīlestībai. “Pabeidzu augstskolu un atgriezos Gulbenē. Ervīns bija beidzis obligātā karadienesta gaitas. Satikāmies “Ratiņā”, jo abi gandrīz reizē iesaistījāmies kolektīvā. Sākumā dejojām vienā pārī, bet pēc kāda laika mums katram bija savs deju partneris, jo Ervīns ir gara auguma, tāpēc arī deju partnerei vēlams būt garākai,” stāsta Inga. Abi smejas, ka mājās pie spoguļa deju soļus gan nekad neesot mācījušies. Bijis laiks, kad “Ratiņš” uzskatīts par lielu ģimeni, jo tajā dejojuši seši precēti ģimenes pāri. “Atceros, ka uz mēģinājumiem dejotāji ņēma līdzi arī savus bērnus. Kad mēģinājumi notika Šķieneros, viņi varēja izskrieties pa lielo sporta namu, bet, kad mēģinājām Gulbenes kultūras namā vai 2.vidusskolas zālē, mazie bieži vien skaļumā mūs pārspēja,” atminas Inga. Ervīnam šķiet, ka tolaik “Ratiņš” bijis saliedētāks, jo arī ārpus kolektīva ģimenes vairāk turējušās kopā.
Piemīt dejiskums
Abi sajūsmināti atceras “Ratiņa” pirmo uzstāšanos Francijā pirms 22 gadiem, jo tas bija laiks, kad uz ārzemēm koncertēt galvenokārt sūtīja tikai lielos kolektīvus. Pirmais ārzemju brauciens bijis ne tikai stimuls dejot vēl labāk un iznesīgāk, bet licis “saslimt” ar ceļošanas prieku, mudinot iekarot arvien jaunas valstis, nesot latviešu tautas deju pasaulē. Ceļu uz to pavērusi “Eiropiāde”. “Šajos braucienos mēs cits citu iepazinām jaunos apstākļos un situācijās. Ieguvām daudz jaunu draugu,” bilst Ervīns. Pieredzējušais dejotājs salīdzina, kā pa šiem gadiem ir mainījusies deja. “Man šodien personīgi jauno autoru dejas nešķiet tik dejiskas kā tās, ko horeogrāfi veidojuši pirms gadiem. Ne vienmēr ir pieņemams arī muzikālais pavadījums. Ventiņš (Kārlis Vents) katru gadu rada divas jaunas dejas, kas man šķiet tuvākas, pareizākas un tautiskākas,” vērtē Ervīns. Inga uzskata, ka ne vienmēr provinces deju kopām ir pa spēkam apgūt jaunrades dejas tādā līmenī, kā to dara Rīgas deju kolektīvi, kur ir lielākas arī dejotāju atlases iespējas, kur katrs mēģinājums sākas ar baleta stundu pie stieņa. “Mēs priecājamies, ka cilvēki vispār atlicina laiku dejošanai un ierodas uz mēģinājumiem, jo diemžēl deju kolektīvu skaits rūk. Šodienas jauniešiem ir citas intereses. Tomēr mēs ceram, ka tautas deja nezudīs, jo nekur nav tik skaistu un grandiozu Deju svētku kā pie mums,” uzskata Inga.
Jaunajiem sevi jāpierāda
Šobrīd “Ratiņā” pastāv salīdzinoši liela gadu starpība. Inga joko, ka dejojot gandrīz tēvi ar meitām. Tas esot jūtams, bet arī īstos folkloras kolektīvos darbojoties dažādu paaudžu cilvēki. Inga no savas pieredzes bilst, ka jaunajiem dejotājiem, kas iesaistās kolektīvā, ir jāizcīna sava vieta, ņemot talkā dejotāja līmeni, spēju iejusties kolektīvā un tamlīdzīgi. “Ratiņā” Ventiņš nekad jaunos dejotājus nav nolicis malā, jo kā gan citādāk viņi zinās, kā vajag, kā pierādīs sevi. “Ja cilvēks, kurš pirms tam nav dejojis, ir apķērīgs un ļoti vēlas dejot, viņš visu iemācīsies,” pārliecinājusies Inga. Ervīns uzskata, ka 25 gadu laikā K.Vents ir ne tikai palīdzējis apgūt desmitiem deju, bet ar savu personīgo piemēru licis dejotājiem iziet īstu dzīves skolu. “Man ļoti patīk, ka Ventiņš iemāca skatuves kultūru, kas nav mazsvarīgi. Uz skatuves nevar uziet, kā pagadās, ir jāpatīk tam, ko dari. Liela nozīme ir arī tam, kā cilvēki spēj viens ar otru sadejoties un izjust, bet tam ir vajadzīgs laiks. Ventiņš lieliski prot apjaust, kuri varēs sadejoties, kuri ne,” saka Inga, kura arī pati kādu laiku ir vadījusi deju kolektīvu. “Tas ir nežēlīgs un, uzskatu, arī nenovērtēts darbs.”
Dejas neskaita
Inga un Ervīns nemēģina skaitīt, cik dejas pa šiem gadiem ir izdejotas, jo skaits sniegtos simtos.
Starp tām katram ir sirdij tuvākās – savējās – dejas. Ervīnam, piemēram, tāda ir viena no vecākajām dejām “Suseklis”. “Ratiņš” nevienā koncertā neiztiek arī bez “Kāzu polkas”, kas repertuārā ir jau vairāk nekā 20 gadus. 1989.gadā, kad abi vēl nebijuši precējušies, jau dejojuši “Kāzu polku”. “Skatītājiem un arī mums pašiem patīk ātrās, drastiskās dejas, bet, kļūstot vecākiem, šo slodzi izturēt nav viegli. Ja viena, divas dejas ir ļoti ātras, tad nekas, bet ja vairākas… Arī es jau vairākus gadus veselības dēļ nedejoju, bet jūtu līdzi vīram un pārējiem dejotājiem no skatītāju rindām. Esmu barga kritiķe” stāsta Inga. Viņa nekad neesot izjutusi greizsirdību, vīru pavadot uz mēģinājumiem, jo radusi sev citas aktīvas nodarbes. Lai izkustētos pēc sēdoša darba pie rakstāmgalda, Inga apmeklē vingrošanas nodarbības un nūjo.
Ervīns pirms “Ratiņa” jubilejas koncerta ir norūpējies, kā pats saka, esot “uzmetis” kolektīvu, jo sevi jau pāris nedēļas likušas manīt savulaik gūtās kāju traumas. Tomēr viņš ir apņēmības un gribasspēka pilns koncertā nodejot vairākas dejas. Tiesa, šoreiz tās būšot lēnās.
Par “Ratiņu”
Deju kopa izveidojusies 1987.gadā “Gulbenes lauktehnikas” paspārnē. Vadītāji: Kārlis un Iva Venti.
Kopš 1991.gada saucas “Ratiņš”.
1991.gadā notiek pirmais “Ratiņa” ārvalstu koncerts Francijā.
Kopš 1995.gada piedalās starptautiskajā Eiropas mākslas un kultūras festivālā “Eiropiāde”.
Deju kopa uzstājusies Spānijā, Itālijā, Šveicē, Vācijā, Dānijā, Beļģijā, Portugālē, Austrijā un citur.
