Šodien, kad no visām pusēm kā lavīna pār mums gāžas informācija par tām negācijām, kas notiek pasaulē, apzinoties, ka tās var skart arī Latviju, dažu brīdi sirds ietrīsas bailēs. Kā strausam gribas iebāzt galvu smiltīs, lai kaut uz brīdi neko neredzētu un nedzirdētu, tomēr tas nav iespējams. Gribot negribot ir jādomā par to, cik bezjēdzīgi un šausminoši ir cilvēkam nogalināt cilvēku. Ir jābrīnās, kā lielas valsts vadītājs, juzdams, ka stieg purvā, mēģina glābties uz citu dzīvību rēķina. Ir tik daudz notikumu, kas uzdod jautājumu: „Kāpēc?” Protams, var baidīties un meklēt atbildes, bet man ir patiess prieks par tiem cilvēkiem, kuri par spīti visam dzīvi izdzīvo priecīgi. Par to pārliecinājos, redzot, cik jauneklīgi un dzīvespriecīgi ir seniori, kuri pulcējas uz mēģinājumiem. Tas nekas, ja viens otrs bilst, ka iepriekšējā dienā nejuties īsti labi. „Vai tad tāpēc šodien sēdēšu mājās? Man patīk būt cilvēkos!” bilst kultūras centrā sastapta seniore. Pārsteidzoša ir priekpilnā rosība, kas vakaros valda Tautas lietišķās mākslas studijā „Sagša”, kur pašu rokām top tautas tērpi. Lieki ir jautāt, kā jūtas cilvēks, kuram vēl pavisam nesen nācās atvadīties no tuva un mīļa cilvēka. Tomēr viņam ir pieticis spēka, lai pārdzīvoto ieslēgtu sirds visdziļākajā kambarī un būtu starp saviem domubiedriem, jo tāpēc dzīve neapstājas. Tā turpinās, mūs katru pārbaudot, tāpēc ir jābūt gataviem šos pārbaudījumus izturēt. Ir jādzīvo ar prieku arī tāpēc, ka Latvijā valda miers, jo tad, kad tā nebūs, nekam vairs nebūs nozīmes. Ne lepnam namam, ne lielai algai un vēl daudz kam citam.
