Prasi, kam gribi, visi šodien piekrīt atziņai, ka laiks skrien uz priekšu kā negudrs. Vai arī bērniem un jauniešiem liekas tāpat jeb tā ir tikai pusmūža cilvēku laika izjūta? Ak, vai, bērni vēl nezina, kādā vāveres ritenī dzīvo pieaugušo cilvēku pelēkās ikdienas pasaule.
Nekad agrāk nav bijis sajūtas, ka stundas, dienas un gadi paliek aiz muguras paātrinātā tempā, atstājot vien pustukšu naudas maku, rūpju grumbas sejā, bet ne rētas dvēselē. Tā arvien paliek zaļa par spīti vecumam, sadzīves problēmām un privātām likstām.
Un tad pienāk sestdiena ar rimtu kafijas rītu un veikalu ķemmēšanu. Nejauši uz ielas saskrienoties ar kādu vienaudzi, senu paziņu, pārsteigumā mute paliek vaļā: šajā sejā laiks sācis iet atpakaļgaitā! Arī augums kļuvis slaidāks, balss maigāka un sejas krāsa – ideāla! Kā tas var būt? Kas tā ir par mūžīgās jaunības recepti?! Svara vērošana? Vai varbūt kāda burvestība?
Uzzinu pareizo atbildi nākamajā dienā, kuru pavadu ārpus mājām un veltu vaļaspriekam – teātra mīlēšanai un spēlēšanai. Mana svētdiena vairs nekur netraucas, neskrien, nejoņo. Minūtes ir tikpat garas kā jaunībā. Grumbas sejā izlīdzinās. Un, kad vakarā man nemaz negribas skatīties televizoru, kad esmu vēl stundu kopā ar suni bijusi ārā svaigā gaisā, es mājās attopos pusdesmitos. Ledusskapī nav piena, pārsteigta secinu, ka vēl varu paspēt aizskriet uz veikalu, kaut sajūta tāda it kā būtu pusnakts! Ejot uz veikalu prātoju, kā tas nākas, ka šodien laiks man stiepjas kā gumija. Un piepeši atcerējos iepriekšējā dienā sastapto paziņu, kam sejā bija apstājies laiks. Ko par to teicis Imants Ziedonis? “… un tad apstājas laiks, un tā bija mīlestība.”
