Ja esat Gulbenes rajona Druvienas pagastā, tad neaizbrauciet, ja uz brīdi neesat pasēdējuši Druvienas vecās skolas – muzeja klasē, ļāvušies dzejnieka Jāņa Poruka dzīves skatījumam.
Ja esat Gulbenes rajona Druvienas pagastā, tad neaizbrauciet, ja uz brīdi neesat pasēdējuši Druvienas vecās skolas – muzeja klasē, ļāvušies dzejnieka Jāņa Poruka dzīves skatījumam, ja neesat ieklausījušies muzeja vadītājas Ligitas Zvaigznekalnes pārdomās par stipriem un ne tik stipriem cilvēkiem.
Tas nekas, ja pie muzeja namdurvīm esat piestājuši pusdienlaikā. Nesteidzieties, bet apsēdieties uz sola simtgadīgo koku paēnā un ieklausieties to lapotnes šalkoņā, ļaujieties siltā vēja glāstiem. Ja vēlaties lidot, iemetieties lielajās šūpolēs un – augšup, lejup. Varbūt ar zaļu sūnu apaugušie akmeņi, kas savulaik te atvesti, lai gultu skolas piebūves pamatos, tā vien gaida, lai parunātos. Ja izdodas saklausīt ritmiskus, skrejošus soļus, tad ziniet, ka tur – Knipskas pļaviņas virzienā – aizsteidzas Buņģa un Cibiņa vienaudži, bet rimtie un pagurušie pieder Kukažiņai. Iespējams, ka, apkārtnes vērojumam ļaudamies, nepamanīsiet, ka pa skolas otrā stāva sešrūšu lodziņu jūs uzlūko “Kaujas pie Knipskas varoņi”. Viss Druvienā notiek, tikai vajag ticēt un vēlēties.
Ja katrai lietai un vietai ir saimnieks, tad tās atdzīvojas, kļūstot cilvēkiem interesantas. Druvienas vecā skola – muzejs nav iedomājams bez Ligitas Zvaigznekalnes vienmēr laipnā aicinājuma ienākt, bez zilo acu vērīgā un mazliet izbrīnītā skatiena, it kā pasaule mainītos ik pa brīdim, bez viņas izjustā J.Poruka dzejas skandējuma, bez vēlējuma atcerēties, ka dzīvē galvenās vērtības ir Mīlestība, Cerība, Ticība, Piedošana un Izturība.
Par piedzīvoto nekaunas
Druvienas muzejs, kas 11.augustā svinēs 35. pastāvēšanas jubileju, ir valstība, kuras karaliene ir Ligita, kas apveltīta ar vienreizēju talantu saistīt ap sevi cilvēkus, īpaši bērnus, kas aktīvi piedalās muzeja apkārtnes sakopšanā.
“Ja cilvēks pats savām rokām sakopj kaut vienu dabas stūrīti, ja iedēsta ziedu, tad viņš nekad šo ziedu nesamīdīs,” pārliecināta Ligita un nesteidzīgi sāk šķetināt atmiņu kamolu, kas saistībā ar muzeju tinies 15 gadus.
“Bija laiks, kad strādāju abos Druvienas muzejos. Nebija viegli, tāpēc kādu laiku rosījos tikai “Silmaču” muzejā. Tad sākās jaukais sapnis par zemniekošanu. Kūtī 12 slaucamas govis, sivēnmātes. Saimniekošanai nebija lemts ilgs mūžs, jo vajadzēja sūtīt skolā bērnus un meklēt darbu. Man šodien nav kauns par šo laiku, kas pieder pagātnei, jo tas pierādīja, ka jauns cilvēks var paveikt daudz. Nekaunos, bet atgriezties tajā vairāk nevēlos, jo tad no treniņbiksēm reti kad izkāpu. Atceros bezgalīgas siena pļavas un lopbarības biešu vagas. Tas bija mans pašapliecināšanās laiks,” atceras Ligita.
Jubileju uzskata par avantūru
Muzeja vadītāja vēl atceras tos gadus, kad ievērojama sabiedrības daļa muzeja 30 gadu pastāvēšanas jubilejas svinības uzskatīja par avantūru.
“Paši cilvēki tolaik nevēlējās nekur doties, tomēr jubilejā bija pārsteidzoši daudz viesu. Toreiz visiem, kas jautāja, vai atkal būs svētki, solīju, ka noteikti pēc pieciem gadiem būs. Tagad solījums jāpilda. Jau ir dažādas ieceres un pārsteigumi viesiem, kurus šodien atklāt nevēlos. Intrigai teikšu, ka šī muzeja dzimšanas diena būs ieskats 35 gadu vēsturē. Būs liecība tam, ka gadi cilvēkam ne tikai daudz ko atņem, bet arī spēj dot. Ir izveidoti pat divi jauni deju kolektīvi, kuros pulcēti tie cilvēki, kas kādreiz bija jauni un mīlēja dejas mākslu. Cienāsim viesus ar “Buņģa” zupu,” Ligita stāstot visas svētku izdarības neatklāj.
Skolu salīdzina ar Kukažiņu
“Uz Druvienas veco skolu – muzeju brauc daudz ekskursantu. Vieni sākotnēji ir izbrīnīti, sak, kas gan te jauns? Vien veca ēka. Es, stāstot par šo skolu, to vienmēr salīdzinu ar J.Poruka Kukažiņu. Vecā skoliņa visu ir atdevusi. Tik daudz gara gaismas visiem dižajiem vīriem, kas te savulaik mācījušies. Šodien tā mīļi sveicina katru ienācēju un visiem vēl labu. Neviens no šejienes nav aizgājis skolas neapmīļots,” mīļi saka Ligita, jo tikai caur mīlestību arī viņa pati raugās saullēktā, spoguļojas rīta rasas pilienos, bet, tukšojot lielo kafijas krūzi, basās kājas iemērc valgajā dīķa ūdenī. Tā Ligita rod spēku, bet, lai dzīvotu, dažkārt tā vajadzīgs daudz.
Pārmet lielo praktiskumu
Kad Ligitai pārmet pārāk lielu praktiskumu, viņa atbild, ka nespēj būt citādāka, tāpēc noteikti gādās par muzeja saimniecības ēkas brūkošā mūra salabošanu, par jaunu akas apdari.
“Šopavasar iegādājos drošku. Ir sarunāta arī otra, tāpēc svētkos iespējams vizināties zirga pajūgā. Viesi šo iespēju labprāt izmanto. Aizvadītajos Jāņos no “Silmačiem” pie mums atbrauca divi dakteri, sakot, ka droška ir tā, kāpēc braukuši, jo vizināšanās tajā viņiem liekot atcerēties jaunību,” stāsta muzeja vadītāja un atzīst, ka ir vajadzīgi tikai līdzekļi. Uzņēmības viņai pietiek pašai. Pateicoties tai, akmeņu krāvums sadzīvo ar ziediem, ierīkota ugunskura vieta un tiltiņš pie dīķa, dabā atdzīvināta arī kāda sena fotogrāfija, kurā redzams Rūdolfs Egle, sēžot uz apaļkoku tiltiņa pāri Šipkas gravai. Visiem, kas iet pār šo tiltiņu, Ligita iesaka būt vērīgiem, jo noteikti jāpamana gravas apakšā gulošais lielais akmens.
“Svarīgākais, ko es redzu Druvienas bērnos, ir viņu saudzējošā attieksme gan pret šo tiltiņu pāri Šipkas gravai, gan pret ziedu, gan pret visu ap muzeju esošo,” vērtē Ligita un atzīst, ka katras vietas un stūrīša izveide prasa tā regulāru kopšanu.
Lasa stipros dzejniekus
Ligita ir tāds pats cilvēks kā mēs ikviens. Ar prieka un vājuma brīžiem. Dažkārt šķiet, ka pēdējiem nepietiks spēka tikt pāri.
“Ja ir tā, tad es fiziski smagi strādāju. Tā – līdz tu nevari vairs. Man darbs palīdz. Cenšos lasīt stiprus dzejniekus, piemēram, Vizmas Belševicas dzeju, jo Poruku nevar lasīt tad, kad ir slikti. Poruks jālasa tad, kad tu zini, ka vajag piedot, bet tu nespēj šai piedošanai saņemties. Tu meklē sirdī piedošanas vārdus un nespēj atrast,” domīgi saka Ligita. Viņa nenoliedz, ka neko nevar aizmirst, bet piedot vajag. Ligita bieži atmiņās atgriežas gan pie labā, gan sliktā, jo viss pārdzīvotais audzina cilvēku. Viņa tāpat kā Dullais Dauka ir mēģinājusi paraudzīties aiz zilpelēkās, vilinošās tālā apvāršņa svītras, bet dažkārt tā likusi viņai vilties. “Var jau nepelnīti lamāt dzīvi, bet tas neko nemaina, jo patiesībā sapņi mani ir lutinājuši. Kad bridu pa laidaru un cīnījos ar vājprātīgi lielajiem biešu hektāriem, es sapņoju, ka strādāšu muzejā, bet bērni studēs augstskolā. Šodien man tas ir,” Ligita vērtē sapņus un dzīvē cenšas būt stipra, šo garīgo stiprumu rādot sev un četriem bērniem. “Citādāk nedrīkstu. Kam būšu vajadzīga tāda – bēdu sagrauzta. Nevienam,” klusi, bet apņēmīgi saka Ligita.
Cilvēki meklē domu gaišumu
“Patiesībā cilvēki ir kolosāli. Vismaz tie, kas atbrauc uz muzeju. Pie mums brauc daudz bērnu. Šopavasar trīsdesmit otrās un trešās klases skolēniem stāstīju par Poruku. Skolotājas bija pārliecinātas, ka viņi noteikti neklausīsies un ieteica man to “neņemt galvā”, jo šis muzejs esot “jāiziet pēc plāna”. Es toreiz saskaitos sevī. Ja saskaišos, daudz varu izdarīt. Un tad es viņiem stāstu par Poruku. Mēs visi kopā runājam “Mazs kaķīts, mazs zaķīts”. Stāstu, ka Cibiņš vēl nekad nebija otram sitis, nekad nebija zadzis. Un tad kāds puisītis vaicāja: “Sakiet, skolotāj, vai patiesi viņš nevienam nebija sitis?” Kāda meitenīte piebilda: “Padomā, cik laimīgs, nevienam!” Visi kopā sapratām, ka Poruks māca, Poruks audzina. Tas ir svētīgi, ja cilvēks aiziet no muzeja apskaidrotāks un bagātāks. Kāda no ārzemēm atbraukusi sirma kundze teica, ka aizbraucot ar tik baltu sirdi kā Poruka dzeja,” Ligita ir pārliecināta.
Divas reizes Druvienā viesojies J.Poruka mazdēls. Tad Ligita un viņš runā tikai divatā. Ligita klausās, viņš stāsta. Ligita lasa Poruka dzeju, viņš klausās. Tā ir dvēseļu saruna, kas iespējama tikai ar dzejas starpniecību.
Nezaudēt tautas gara bagātības
Visvairāk Ligita vēlas, lai Latvijā gadu desmitiem un simtiem cauri pastāvētu šie it kā nelielie, bet tik bagātie muzeji. Viņa cer, ka pienāks laiks un būs kāds gudrais, kas izskaitļos, kur vajag līdzekļus, lai nezustu mūsu tautas gara bagātības, lai naudu “neizšautu gaisā”, bet novadītu vērtīgākām lietām. Ja Ligita būtu burve, viņa ieskatītos muzeja nākotnē, tajā skatot nelielu viesnīcu tā bēniņtelpās, iespēju dažādām ne pārāk bravūrīgām izklaidēm un daudz citam.
“Tā ir pārāk tāla nākotne,” saka Ligita.”Tai jātic, jo arī Jāņa Poruka dzejā Ticība, Cerība, Piedošana, Mīlestība un Dvēsele ir tie lielumi, uz kuriem balstās pasaule.”
* * *
Ar dzeltenu kā saule kliņģerīšu pušķi sastrādātajās rokās, ar debesu zilumu acīs, ar apņēmību spertajos soļos Druvienas vecās skolas – muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne ver muzeja durvis. Te viņa ir karaliene.
