25.martā aprit 56 gadi kopš 1949.gadā veiktajām padomju režīma deportācijām, kas ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
25.martā aprit 56 gadi kopš 1949.gadā veiktajām padomju režīma deportācijām, kas ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības rakstiem uz nometināšanu Sibīrijā izsūtīja nevainīgus cilvēkus.
Arhīva dokumenti liecina, ka vissmagākajos apstākļos Sibīrijas “mūža nometinājumā” līdz ar gados veciem, slimiem, vientuļiem cilvēkiem un ģimenēm nokļuva arī bērni. Izsūtīšanas dokumentos bija norādīts, ka bērni vecumā līdz 16 gadiem netiekot izsūtīti, viņi “sekojot” saviem vecākiem.
Lejasciemiete Vija Doropoļska 1949.gada 25.martā bija 26 gadus veca skolotāja, kas pēc Madonas vidusskolas beigšanas trīs gadus bija nostrādājusi Lejasciemā par jaunāko klašu skolotāju. Cilvēki tikai pamazām sāka atgūties no pārciestajām kara šausmām, kad pie neskaitāmām namdurvīm “klauvēja” nākamās.
Skolotāja Vija Doropoļska atceras, kā lielajos solos sēdējuši zēni un meitenes, daudziem kājas bijušas ieautas vīzēs, tomēr vēlēšanās iemācīties lasīt, rakstīt un rēķināt bijusi visiem. Nekas neliecinājis, ka dažiem mācības pārtrauks aicinājums atstāt klasi.
“Par izvešanu neviens pat nenojautām. Dzīvoju netālu no skolas. 24.marta rītā, kā ierasts, posos uz darbu un saņēmu ziņu no draudzenes Austras Bomes, kas skolā strādāja par saimnieci, lai ienāku pie viņas. Iegājusi Austras istabā, pirmais, ko ieraudzīju, bija maisi, kuros draudzene kārtoja skopo iedzīvi, sakot, ka viņu sūta uz Sibīriju. Zināju, cik grūti viņai vienai audzināt trīs bērnus, cik niecīga pārticība, tāpēc atļāvos no skolas kopgaldam paredzētās gaļas paņemt gabalu, kā arī vienu savu kleitu un vilnas segu. Atvadījāmies, devos uz mācību stundām, nezinot, vai vēl kādreiz satikšu draudzeni.
Pēc pirmās mācību stundas ievēroju, ka skolas gaitenī pulcējas vairāki bērni, staigā sveši cilvēki, visi nerunīgi, neviens neko nepaskaidro. Atceros puisīti Jānis Tipānu, kurš šodien ir vectētiņš, un vairākas meitenītes, kas svešajiem jautāja, kur viņus vedīs? Tikai tad, kad bērni līdz ar nepazīstamajiem vīriem izgāja pa skolas durvīm, sākām apzināties patiesību. Mācību stundas turpinājās, bet visās klasēs skolotāji un bērni bažīgi raudzījās uz klases durvīm, vai atkal kādu neizsauks,” atceras pensionētā skolotāja.
Viņa nekad neaizmirsīs izmisuma un jautājuma pilnos bērnu skatienus, mazo sirsniņu satraukumu, vai viņus neaizvedīs vienus, vai viņi satiks vecākus. Tā nebijis, ka bērnus rautu projām ar varu un fiziski iespaidotu. Viss noticis mierīgi, tikai šis miers bijis mānīgs, skolas gaiteņus līdzīgi miglai piepildījusi neziņa un klusinātas sarunas. Ikviens baidījies par savējiem.
Dažas stundas pēc bērnu aizvešanas arī skolotāja Vija noskrējusi piecus kilometrus no Lejasciema līdz vecāku mājām Sinolē, baidīdamās, ka arī vecākus un māsas var izvest, bet viņa paliks viena. Tomēr liktenis bija skolotājai labvēlīgs.
“Turpinājām dzīvot neziņā, jo cilvēki visapkārt runāja, ka pēc dažām nedēļām atkal būs izvešana. Atceros, ka arī mani vecāki nokāva cūku, izcepa maizi un salika maisos, bet izsūtīšana vairs nenotika, laikam vajadzīgais skaits bija savākts,” saka V.Doropoļska.
Vēlāk viņa sūtījusi vēstules draudzenei un priecājusies par katru cilvēku un ģimeni, kas atgriezusies mājās no izsūtījuma. Rasmas radinieki cietuši gan 1941., gan 1945.gada, gan 1949.gada deportācijās, tāpēc skolotāja vēlas, lai vairs nekad pasaulē neatkārtotos karš un cilvēku izsūtīšana.
