Lejasciemiešu Ingūnas un Aināra Ozolu piedāvātās produkcijas atpazīstamības zīme ir „Ozolu maize”
Lejasciema pagasta „Majanos” jau gadu smaržo pēc tikko ceptas maizes, jo māju saimnieki Ingūna un Ainārs Ozoli ir uzsākuši paši savu mājražotāju biznesu. Viņi cep rudzu, saldskābo maizi un baltmaizi. Ar atpazīstamības zīmi „Ozolu maize” viņi maizīti piedāvā arī Zaļajā tirdziņā Gulbenē, kā arī citviet.
Ingūna un Ainārs stāsta, ka maizes cepšanai pievērsušies, domājot par to, ko varētu darīt, dzīvojot lauku mājā. Uz to pamudinājusi drošības sajūta, ka maizi cepuši gan Aināra vecvecāki, gan arī vecāki. Arī tagad Aināra mamma neliedz jaunajiem beķeriem praktiskus padomus. Pagājušā gada vasaras nogalē maizes cepšana aizsākusies ar diviem kukuļiem, kas izcepti nelielā krāsnī pašu virtuvē. „Bija laiks, kad mēs tirgojām humāno apģērbu, bet tad pārtapām par saimnieciskās darbības veicējiem, izveidojot savu mājražošanas uzņēmumu,” stāstījumu iesāk Ingūna, izrādot ērto ražotni, kur divas telpas pats ar savām rokām iekārtojis Ainārs. Ceptuvē, kurā tiek uzturēta noteikta gaisa temperatūra, rūgst mīkla, gaidot noteikto stundu, kad tā tiks mīcīta. Saimnieki gan uzskata, ka ražotni ar laiku tomēr nākšoties paplašināt. Lai gan mājā ir arī maizes krāsns, tomēr apjomīgie kukuļi top elektriskajās cepeškrāsnīs, jo tajās ir salīdzinoši vieglāk uzturēt cepšanai noteikto temperatūru.
Ainārs ilgāku laiku devies peļņā uz Vāciju un Dāniju, tāpēc viņš nenoliedz, ka ražotnes izveidē likts lietā arī tur nopelnītais kapitāls. Tas ļāvis iztikt bez aizdevuma ņemšanas bankā.
„Uz ārzemēm aizbraucu tad, kad Latvijā sākās krīzes laiks. Sapratu, ka visu mūžu ārzemēs nestrādāšu, ka kaut kas ir jāveido tepat Latvijā. Lai cik labi arī būtu ārzemēs, es tur biju tikai strādnieks, nevis savējais. Latvijā tagad esmu kopš šā gada sākuma. Kad biju vēl mazs puika, mamma mājās maizi cepa ļoti bieži. Maizes cepšanas prasme būtībā ir pārmantota no paaudzes paaudzē. Lai izceptu labu maizi, ir ļoti būtiski ievērot daudz un dažādus faktorus, piemēram, kārtīgi samīcīt, izraudzēt, noteiktās proporcijās pievienot sastāvdaļas un tamlīdzīgi. Ir arī daudz dažādu knifu, kurus neviens cepējs citiem neatklāj,” stāsta Ainārs Ozols. Ingūna uzsver, ka nekas nav radies, tā sakot, vienā elpas vilcienā, bet soli pa solim.
„Mums bija arī citas idejas, bet tās vairāk bija saistītas ar konkrētu sezonu, tāpēc no tām atteicāmies, bet maize cilvēkiem ir vajadzīga kā ziemā, tā vasarā. Abi ar sievu uzskatām, ka vēl esam tikai sava biznesa sākumā. Mums gribas cilvēkiem piedāvāt tikai labu produktu, tāpēc daudz mācāmies,” turpina Ainārs.
Pirmajos mēnešos cepta tikai saldskābā maize, jo tā vislabāk garšojusi arī pašiem cepējiem. „Rupjmaize ir daudz cimperlīgāka. Cepums var arī neizdoties. Arī mums sākumā gadījās, ka visu izdarām identiski pēc receptes, tomēr izcepto maizi nākas izbarot vistām,” atzīst cepēji. Praktiskā pieredze šodien ļauj cept maizi ar dažādām piedevām, piemēram, ar augļiem, ķirbju, saulespuķu un citām sēkliņām. Pircējiem piedāvāta arī maize ar burkāniem un pat sieru. „Pagājušajā nedēļā sākām cept rupjmaizi ar ķirbju sēklām. Ļoti garšīgi!” vērtē Ingūna. Pa šo laiku izcepto kukuļu skaits gan neesot skaitīts. Tam vienkārši neatliekot laika, tāpēc atbilde ir viena: ”Daudz!” Lielā maizes cepšana, kad ceptuvē gaisma nenodziest arī naktīs, ir ceturtdiena un piektdiena, jo sestdienās Ingūna un Ainārs brauc uz kādu tirgu. „Mums ir svarīgi pircējiem piedāvāt vēl siltu maizi. Arī mums pašiem vislabāk garšo silta, tikko cepta maize. Īpaši, ja tai uzsmērēts sviests. Šonedēļ būsim gan tirgū Gulbenē, gan svētdien – jau Siguldā. Pirmo reizi uz jaunu tirgu braucam ar satraukumu. Ir jāpaiet vismaz četrām reizēm, kamēr iekarojam pircēju uzticību un saprotam, ir vērts tur braukt vai nav. Jāņem vērā arī konkurence, jo ar maizes cepšanu nodarbojas daudzi mājražotāji,” stāsta Ainārs. Vienmēr tiek ņemtas vērā arī pircēju vēlmes. Cepēji jau pārliecinājušies, ka vasarā, kad ir ļoti karsts laiks, pašcepto maizi pērk salīdzinoši mazāk nekā citos gadalaikos. Taču arvien vairāk pircēju izvēlas mājražotāju piedāvāto produkciju. „Majanos” maize tiek cepta arī pēc pasūtījuma dažādām goda reizēm, viesu namiem un tamlīdzīgi.
Sākumā Ingūna maizi mīcījusi ar rokām, bet ātri sapratusi, ka tas ir fiziski smags darbs, tāpēc iegādāts mīcītājs. „Sākumā visu ārzemēs nopelnīto naudu plānoju ieguldīt mājas izbūvē, bet nācās ieguldīt biznesā,” smaida Ainārs, atzīstot, ka ražotnē vajadzību kļūstot arvien vairāk. Darbu atvieglotu lielākas maizes krāsnis. Būtu vajadzīgas arī pašiem savas dzirnavas graudu malšanai. Šobrīd milti, tāpat kā citas maizes piedevas, tiek pirkti. Tos piegādā firma „Miltu bode” no Rīgas. „Mums abiem ar Ingūnu ir svarīgi, lai varam likt rokas uz sirds, sakot, ka produkcija ir kvalitatīva. Protams, vienmēr būs kāds cilvēks, kuram nekad nekas nebūs pa prātam. Tirgū piedāvājam vismaz četru veidu maizi, bet pircējs prasīs vēl piekto. Agrākajos laikos cepa aptuveni trīs kilogramus smagus kukuļus, tāpēc arī mēs cenšamies ieturēt šo svaru,” stāsta saimnieks.
Ainārs un Ingūna nākotnē nedomā apstāties tikai pie maizes cepšanas vien. Ir arī daudz citu ieceru, kas gan pagaidām netiek atklātas. „Man ir gatavs plāns, ko varētu vēl darīt. Arī vecākais dēls mācās augstskolā „Turība”, tāpēc ceru, ka viņš būs mums palīgs ar savām idejām. Esmu pārliecināts, ka visi kopīgiem spēkiem spēsim paveikt daudz. Arī esot mājražotājam, nemitīgi ir jādomā uz priekšu, jo arī citi nesnauž,” pārliecināts Ainārs. Viņš dažkārt mēdz sapņot, ka pienāks diena, kad cita darāmā nebūs, kā vien nopļaut zālienu ap māju, tomēr ātri vien apzinās, ka tādas dienas nebūs, jo daudz ieceru saistās ne tikai ar ražotni, bet arī ar māju un tās apkārtnes iekopšanu. „Mēs paši esam sev saimnieki. Vadāmies no pārliecības, ko sēsim, to pļausim,” saka Ingūna un Ainārs.
