Gulbenes rajonā šobrīd ir deviņas audžuģimenes.
Gulbenes rajonā šobrīd ir deviņas audžuģimenes. Šis statuss piešķirts arī divām ģimenēm Stāmerienas pagastā.
Gulbenes rajona sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Aina Kokoreviča skaidro, ka tām ģimenēm, kas vēlas kļūt par audžuģimenēm, ir jāvēršas savas pašvaldības pagasttiesā vai bāriņtiesā.
“Mēneša laikā pagasttiesa vai bāriņtiesa izskata iesniegumu, izvērtē ģimeni un dod atzinumu. Ja tas ir pozitīvs, tad ģimene iziet bezmaksas mācību kursu un slēdz līgumu ar pašvaldību,” stāsta vadītāja.
Stāmerienas pašvaldības pagasttiesas priekšsēdētāja Velta Ilva stāsta, ka abas ģimenes apmeklējušas 60 stundu ilgas mācības Valmierā, lai saņemtu sertifikātu.
Pagasta “Mežmaļu” mājās dzīvo Inese un Gaidars Šēperi. Viņiem ir arī aizbildniecība diviem zēniem. Šobrīd šajā audžuģimenē dzīvo 17 gadus veca meitene.
Audžuģimenes statuss ir arī Aijai un Aivaram Birzniekiem. Vasarā šajā ģimenē dzīvoja arī zēns no Barkavas, bet šobrīd viņi ir audžuvecāki māsai un brālim – piecus gadus vecajai Agnesei un sešus gadus vecajam Eduardam. Abi bērni ir no Daugavpils rajona Kalupes pagasta. Līgums par viņu audzināšanu šobrīd parakstīts uz sešiem mēnešiem.
Aija pagastā ir sociālā aprūpētāja, kas gādā arī par trīs vecajiem vientuļajiem cilvēkiem. Viņas ģimenē ir trīs jau pieaugušas meitas un dēls Reinis, kas mācās Stāmerienas pamatskolas 4.klasē. Ģimene mitinās četristabu dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā, kas atrodas blakām pagasta padomei. Savulaik A.Birzniece strādājusi pagasta pirmsskolas izglītības iestādē par auklīti.
“Doma, ka varētu pieņemt audzināt vēl kādu bērnu, man radās jau tad, kad piedzima dēls, jo sapratu, ka viņš gandrīz visur ir viens, jo meitas bija izaugušas. Jau esmu kļuvusi par vecmāmiņu. Tolaik bērnus varēja ņemt tikai aizbildniecībā, jo audžuģimenes vēl nebija izveidotas. Arī vīram nekas cits neatlika, kā man piekrist,” stāsta A.Birzniece. Viņa piebilst, ka vairāk par Valmierā gūtajām teorētiskajām zināšanām ikdienā noderot praktiskā pieredze.
Aija Birzniece stāsta, ka vienā dienā atskanējis tālruņa zvans un izteikts piedāvājums pieņemt ģimenē divus bērnus.
“Pirmajā reizē, kad pagasttiesas priekšsēdētāja viņus atveda un pēc tam devās projām, abi sāka raudāt. Nezināju, kuru pirmo mierināt. Arī tagad, kad bērnu tēvs piedāvājas atbraukt ciemos, viņu no šā soļa atturu, jo zinu, cik bērniem tas būs liels pārdzīvojums. Varbūt ap Ziemassvētkiem jau varēs atbraukt,” stāsta A.Birzniece.
Agnesei un Eduardam ir vēl mazāka māsa un brālis, kas atrodas audžuģimenē Tirzas pagastā. Visi četri bērni uz laiku ir izņemti no ģimenes. Māte no tās aizgājusi, bet tēvs atrodas pansionātā. Viņš bieži zvana un interesējas, vai bērniem kaut ko vajag. Arī Agnese un Eduards stāsta, ka viņiem vēl ir māsa un brālis. Arī tēti gaida ciemos.
“Runājām, ka varbūt vismaz reizi sešos mēnešos arī bērni varētu satikties, bet konkrētu lēmumu pieņemsim pēc tikšanās ar psihologu. Agnese un Eduards jau vienreiz ir izņemti no ģimenes, tāpēc viņiem ir šī rūgtā pieredze,” stāsta Aija. Viņa apņēmusies uzlabot arī Eduarda veselību.
“Cenšos bērnus samīļot, bet Eduards no manis izvairās. Kad vaicāju, vai tad mamma nekad nesamīļoja, neko neatbild,” saka audžumāte.
Uzzinot, ka Aija un Aivars pieņēmuši audžubērnus, pagasta ļaudis piedāvā apģērbus. Tos labprāt ģimene pieņem, tāpēc nav problēmu, ko Agnesītei un Eduardam vilkt mugurā.
“Uzskatu, ka mātēm, kam no ģimenes izņem bērnus un uz laiku atdod audžuģimenei, nav nekādu problēmu. Dzīvot kļūst vēl vieglāk. Tas mani sadusmo, jo nav garantijas, ka pēc pusgada šajā ģimenē viss būs kārtībā, lai bērni atgrieztos. Baidos no brīža, kad šis līgumā noteiktais laiks būs pagājis, jo būšu bērnus paspējusi iemīlēt. Jau tagad zinu, ja piedāvās līgumu pagarināt, to darīšu,” apņēmīgi saka A.Birzniece.
