– Jaungulbenes sociālās aprūpes centra vadītāja Vija Āboliņa: Cilvēka vientulības dziļums ir atkarīgs no tā, kāds ir šis cilvēks. Vai viņš ir atvērts un gatavs pieņemt citus?
– Jaungulbenes sociālās aprūpes centra vadītāja Vija Āboliņa:
Cilvēka vientulības dziļums ir atkarīgs no tā, kāds ir šis cilvēks. Vai viņš ir atvērts un gatavs pieņemt citus? Pirmās asociācijas, kas saistās ar vārdu vientulība, ir tās, ka cilvēks ir gluži viens, viņam apkārt neviena nav. Bet viņš var būt vientuļš arī liela ļaužu pūļa vidū. Vientulībai cilvēkā nav vietas tad, ja viņš ir pārpilns ar mīļumu, ar labestību pret citiem, ja viņš mazāk domā par to, ko dos citi, bet vairāk par to, ko es došu citiem. Ja cilvēks spēs atklāt mīlestību, kas viņā mīt, ja spēs saskatīt prieku. Manuprāt, neviens nevar justies vientuļš, ja ļauj savā un citu sirdīs ielīt priekam.
Aprūpes centrā par vientulību runājam daudz. Tie, kam tas dažādu objektīvu iemeslu dēļ ir kļuvis par otrajām mājām, nenoliedz, ka jūtas vientuļi, dažkārt arī nomākti. Iespējams, tas ir tāpēc, ka vairs nav nekā, kas liek atkāpties vientulībai. Uzskatu, ka aprūpes centrā cilvēkiem ir radīti labi apstākļi, tāpēc viņus pārņem pat tāda kā bezrūpība. Visi aprūpēti, apkopti, paēdināti, ārstēti. Kāpēc domāt par to, ko es vēl spēju dot otram, vai manī vēl mājo mīļums un labestība pret otru? Sāk parādīties cilvēku dvēselisko izjūtu dziļums. Bezrūpībā piemirstas, ka varbūt pašam jāmēģina līdzdarboties, lai uzlabotu savu noskaņojumu, lai nejustos vientuļš. Varbūt spēju palīdzēt otram istabas biedram? Tad vientulība atkāptos.
Arī pati esmu jutusies vientuļa. Tādos brīžos meklēju atbildi, kāpēc ir šīs vientulības izjūtas?
Ir brīži, kad apzināti izvēlos būt viena, bet tā nav vientulība. Tā ir vēlēšanās būt vienatnē ar sevi. Katram cilvēkam šādi vienatnes brīži ir nepieciešami, jo tad ir iespējams norobežoties no visiem, lai relaksētos un atpūstos. Šādā – pašas izvēlētā vienatnes brīdī – es cenšos kaut ko gūt sev. Tos es neuztveru kā vientulību, bet ļaujos klusai laimei par to, ka man ir darbs, ka varu būt laimīga mazdēliņa vecmāmiņa, ka esmu citiem vajadzīga. Vai var būt vēl lielāks prieks? Tas neļauj justies vientuļai.
***
Atziņas
– Katra vientulība ir spogulis, kas atspoguļo citas vientulības, kas savukārt atspoguļo atkal citas vientulības.
– Vienatnē cilvēks piedzimst pats sev un citiem.
– Vientulība ir slavējama kā vērtība, ja cilvēks ļaujas pārdzīvojuma nemieram un spēj pieņemt bez liekas trauksmes to, ko nevar mainīt pat tad, ja tas ir zināmā mērā sāpīgi.
– Vientulību vienmēr var dalīt ar otru.
– Diezin vai vēl kādreiz cilvēks jūtas vientuļāks, kā ienākot šajā pasaulē un aizejot no tās.
