Daži bērni jau kopš mazām dienām sāk rakstīt kādu dzejas rindiņu. Reizēm sanāk īsa pasaka, reizēm pat dzejolītis.
Daži bērni jau kopš mazām dienām sāk rakstīt kādu dzejas rindiņu. Reizēm sanāk īsa pasaka, reizēm pat dzejolītis.
Kristīne Kravale un Monta Gāgane jau kopš bērnības raksta dzeju.
Bērnība tā pa īstam nemaz nesākās
Kristīnei Kravalei ir 20 gadi. Kad viņa mācījās 4.klasē, sāka rakstīt dzeju. Kristīne atceras, ka arī pirms tam šo to skricelējusi, bet tas bijis bērnišķīgi. Pēc kāda laika izveidojās “savs stils”. Viņa rakstījusi nopietnu, filozofisku, reizēm skumju un, kā citi izteikušies, dzeju par nāvi.
Lielā mērā Kristīnes dzeju ietekmējusi bērnība. Tā viņai nebija pārāk saulaina un laimīga, bet gan tieši pamācoša… Dzīvoja nabadzīgi un bieži cīnījās ar trūkumu un badu. Pusotra gada vecumā meitene ieguva traumu, izkrītot pa trešā stāva logu. Tagad viņa ir trešās grupas invalīde. Neilgi pēc tam nomira tēvs. Dzīves apstākļi bija grūti, un ļoti ātri beidzās bērnība, kura tā pa īstam nemaz nesākās. Nācās iepazīties ar pieaugušo pasaules problēmām.
Kristīne ir Rēzeknes augstskolas 2.kursa studente. Mācās Humanitāro un juridisko zinātņu fakultātes bakalaura programmu “Vēsture”. Kristīnei reizēm grūti aptvert, kā ir skolā nokļuvusi. Daudzi saka, ka tas esot daudz – studēt augstskolā, bet meitene uzskata, ka tas nav nekas neiespējams, tas ir tikai pakāpiens, kuru vienkārši nav iespējams pārlēkt.
Dzeja vienkārši ir nopietna
“Ja apkārtējie uzskata, ka mana dzeja ir skumja, ja viņi to tieši tā izprot, tad – lūdzu! Es pati nekad neesmu uzskatījusi, ka mana dzeja būtu skumja vai “tumša”. Tā vienkārši ir nopietna,” stāsta Kristīne.
Viņas nolūks ir likt cilvēkam aizdomāties, iedziļināties. Meitenes dzeja ir daļa no viņas pašas. Reiz, kad Kristīne ar kādu cilvēku pārrunāja vienu savu dzejoli, viņš to bija sapratis pavisam citādāk, nekā tas bija rakstīts. Galu galā šis dzejolis viņam pat šķitis smieklīgs un tas esot aizvainojis jauno mākslinieci līdz dvēseles dziļumiem. Viņa saprot, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, interpretāciju un skatpunktu.
Ar iedvesmu esot gluži tāpat kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Kristīne var piecelties nakts vidū un sākt rakstīt un var arī sēdēt pie galda un neko neuzrakstīt. Iedvesma nākot periodiski.
“Mēs ar Kristīni par dzeju esam runājušas, ir izjūtas, kuras ir jānoraksta un kuras nevajag publicēt. Visi viņas dzejoļi ir ļoti dramatiski, reizēm negāciju un sāpju pilni. Viņa ir meitene, kura savas emocija cenšas ielikt dzejolī. Var jau būt, ka ir kāds lasītājs, kas viņas dzejoļos atrod kaut ko sev tuvu. Dzeju lasa, lai kaut ko sev atrastu. Pilnīgi droši var teikt, ka Kristīnei ir talants. Viņas dzeja ir pieredze,” stāsta Gulbenes bibliotēkas abonementa vadītāja Iveta Krūmiņa.
Dzīvo ar moto: tikai nepadoties
Montai Gāganei ir 15 gadu. Viņa dzīvo Krapā. Pašlaik mācās Stāķu pamatskolas 8.klasē. Apmeklē mākslas skolu. Meitenes dzīves moto ir “Tikai nepadoties”. Monta raksta dzejoļus un aktīvi iesaistās skolas dzīvē.
Tikko ieraugot Montu, var secināt, ka meitene ir kautrīga, tā domā arī viņa pati. Sevi raksturo kā sapņainu, jautru un smieklīgu būtni. Uzskata sevi par gudru meiteni un cenšas būt komunikabla. Labprāt lasa Eduarda Veidenbauma dzeju, no kuras reizēm smeļas iedvesmu saviem dzejoļiem.
Dzejoļi kļuvuši gaisīgāki un jautrāki
Meitene atceras, ka rakstījusi, jau būdama ļoti maziņa. Rakstījusi pasakas par princesēm. Tās bijušas ar laimīgām beigām. Mammai esot saglabātas visas lapiņas, ko viņa ir sarakstījusi. Tagad meitene dzejoļus raksta, kad ir bēdīga. Rezultātā sanāk skumji, bet, kad ir priecīga, tad tiek uzrakstīti jautri dzejoļi. Monta atzīst, ka agrāk viņas dzejoļi bijuši drūmi un skumji, bet, ritot laikam, tie kļuvuši gaisīgāki un jautrāki.
Savus dzejoļus meitene reizēm ieraksta interneta portālā “draugiem.lv”, citus iedodot Gulbenes bibliotēkas abonementa vadītājai Ivetai Krūmiņai. Dažkārt Monta savus dzejoļus nolasa savām draudzenēm. Dzejoļus glabā blociņos un kladēs. Skolā reizēm sanākot uzrakstīt kādu dzejolīti. Lielu daļu savu darbu meitene zina no galvas.
I.Krūmiņa Montas darbus vērtē pozitīvi. Atšķirībā no Kristīnes Montas darbi ir viegli un mierīgi. Viņa uzskata, ka ļoti būtiski un pozitīvi ir tas, ka bērni sāk rakstīt jau kopš pirmajām klasēm.
“Tas ir labi, tas nozīmē, ka viņi domā. Monta māk vārdus salikt tā, ka viņi ir izlasīšanas vērti. Ir jāmāk uzrakstīt, lai pretī nebūtu tikai viens lasītājs,” saka I.Krūmiņa.
***
Ārā lietus līst.
Peļķu spogulis asarām apadīts.
Visur padebeši raud,
Kamēr aiz mākoņiem saule snauž.
Ūdens spogulis trīs.
Lietus lāse noglāsta degungalu.
Tādi plašumi…
Šķiet, nekad neredzēt zemes malu.
Lietus miglā viss apvārsnis slēpjas.
Jaunas lāses mākoņos nemanot vērpjas.
Kāds ceļinieks sasaukt laimi cenšas…
***
Monta Gāgane
Tas vējš, kas pūtīs,
Manas sāpes nesīs.
Pie acīm piekaltas
Stāv asaru atliekas.
Nevajag raudāt,
Jo raudas nelīdz.
Vējam nav kauna,
Sējas asara jauna.
Kristīne Kravale
***
Mēness apspīdēts, dārzā zied lotoss,
Kur par medu saldāks pat kokoss.
Tur visas manas piecas rīmes
Kā balta pāva spalvas zīmes.
Monta Gāgane
