Lūdzos es no zāles stiebra, Lūdzos es no akmens sirma, Lūdzos ozolam es vecam.
Lūdzos es no zāles stiebra,
Lūdzos es no akmens sirma,
Lūdzos ozolam es vecam
Un no rasas lāses ņipras…
Zāles stiebra – lokanumu,
Akmens sirmā – bezbailību,
Ozols lai man spēku dotu
Un no rasas lāses prieku.
Ja es kādreiz zāle būtu,
Tavu mīlestību gūtu, –
Tad tu mani rasā pļautu,
Priecātos, ka esmu zaļa.
Ja es ozols varens būtu,
Savu spēku tev es dotu, –
Tad tu manus zarus lauztu,
Jāņu vainagu sev vītu.
Ja es kādreiz akmens būtu,
Mūža mieru sev es gūtu, –
Klusētu par sāpēm savām,
Neteiktu par jūtām skaļām.
Ja es rasas lāse būtu,
Mirdzētu no bezbēdības, –
Rītā priecinātu tevi,
Dienā nebūtu vairs manis.
Neesmu es akmens stiprais,
Ne es rasas lāse ņipra.
Esmu cilvēkbērns es sīks
Zem saules šīs, kas debesīs…
Inese
