Pirmizrādi mājās piedzīvojis Gulbenes Tautas teātra jauniestudējums – divu vīriešu kopradītā “Nāriņa”.
Pirmizrādi mājās piedzīvojis Gulbenes Tautas teātra jauniestudējums – divu vīriešu kopradītā “Nāriņa” (pasaka pieder 200 gadus vecajam dānim Hansam Kristianam Andersenam, bet dzeja par šīs pasakas tēmu – 56 gadus vecajam latvietim Leonam Briedim) vienas sievietes (režisores Edītes Siļķēnas) interpretācijā.
Visu paaudžu lielie un mazie Gulbenes amatieru teātra aktieri kopīgi uzbūra, izdzīvoja un dāvāja skatītājiem krāšņu zemūdens (zemapziņas) pasauli – ar sapņiem, vīzijām, rotaļību, maigumu (daudzie jaukie zemūdens radījumi) un skarbumu (urdošie, baidošie un sliktu priekšnojautu vēstošie radījumi, sevišķi ragana). Tie ir gandrīz 30 aktieri – Baiba Magone, Antra Runča, Iveta Laktuka, Līga Seņkāne, Agnese Strautiņa, Elīna Vaska, Undīne Zača, Baiba Runča, Viktorija Runča, Andris Strods, Ivars Suseklis, Mārtiņš Karolis, Ģirts Jogurs, Guntis Princovs, Druvis Brenčs, Pēteris Krastiņš, Arvis Rudzītis un Rihards Runčs.
Tie ir vizuāli efekti, darbojoties ar audumiem, objektiem, gaismu, liekot lietā aktiermeistarību. Atbilstošs ir piemeklētais muzikālais fons. Lieliska ir Ineses Stalidzānes veidotā ragana, kas ir burtiski saaugusi ar vidi – čukstošiem, murmuļojošiem, vibrējošiem radījumiem, dzīvām ūdenszālēm, kas baida un baidās pašas no gaismas, kas caur jūras virsmu var iespīdēt visdziļākajās zemūdens dzīlēs.
Jūras dzīlēs nevajag vārdu. Kāpēc runāt, ja “runā” ūdeņi un to iemītnieki ar visu savu būtību, plastiku? Centrā – gandrīz harmoniska nāru saime. Gandrīz, jo tajā nav vīriešu. Ir tikai nāriņas, nāras. Drastiskā, pilnasinīgā (Anita Birzniece), ēteriskā (Iluta Podziņa) un bērnišķīgā, sirsnīgā, mīlēt un ziedoties alkstošā (Inga Anča). Nāra – mitoloģiska būtne, kas mīt ūdenī un mākslā tiek tēlota kā skaista (kopta, iekārojama, sievišķīga) sieviete ar zivs asti (filozofiskā nozīmē – nav obligāti). Nāras poētiski vislabāk raksturo atbilstošas dejas. Šī gleznā (patiešām kā glezna!) nāru vīzija ir visnotaļ patriarhāls izgudrojums. Nošķirta pasaule. Un galvenā te – vecā nāra (Astrīda Vilciņa) , vietas ierādītāja un norādītāja pārējām – jaunajām – nārām. Nekad nevienai nārai nav ļauts iznirt virs ūdens ilgāk par nepieciešamo. Nav lemts tur – virszemē – palikt, lai dzīvotu saskaņā ar savu sapni.
Tomēr tik dabiska ir nāru tiekšanās pēc dzīves, kur ir arī īsti prinči, nevis tikai sapņi par tiem. Šī cita dzīve ir virs ūdens, tur, kur beidzas zemapziņa un sākas reālā pasaule. Izrādē gan dzīvei virs ūdens atvēlēts salīdzinoši īss laika sprīdis (varbūt trešdaļa no kopējā izrādes laika), salīdzinot ar zem ūdens pavadīto. Virszeme – tās ir medības, balles.
Sastopoties zemapziņas auklētajiem sapņiem un realitātei, divu cilvēku sirdīs rodas tā īpašā ķīmija, ko sauc par romantiskām jūtām – par mīlestību. Tas varbūt ir tikai mirklis vien. Mazā nāriņa dzird savu sirdi, kas pukst mīlestībā kopš brīža, kad viņa izglābusi kaislību jūrā slīkstošo princi (Kārli Ošu), dāvājot tam vispatiesākās jūtas – visu sevi, neko neprasot pretī. Un ragana viņai, kaut negribot, tomēr palīdz piepildīt šo sapni – astes vietā iegūt kājas, lai lūkotu būt tuvumā mīļotajam. Taču nāriņai līdz ar asti ir jāzaudē arī balss. Tas nozīmē nepaust savas vēlmes tieši, apspiest tās. Un tas jau ir tipiski patriarhāls (vīriešu vērtību kritērijiem atbilstošs) uzstādījums.
Neko no tā, ko gribētu pati, mazā nāriņa nu nespēj pateikt savam princim. Vai viņš nesaprot bez vārdiem? Kad mīl, tad ir jāsaprot! Nāriņa jau negrib neko daudz – tikai būt kopā, būt blakus mīļajam. Taču viņš ir atžirdzis pēc “slīkšanas”, nāriņa ir viņu izārstējusi, izklaidējusi. Viņa ir skaista, vienkārša, dāsna un laba meitene bez pretenzijām. “Mazā, esmu nodarījis tev pāri. Piedod, ja vari,” saka princis jau blāvā atvadu, aizmirstības (atmiņu) plīvurā tītajai nāriņai un metas savas kārtas (bagāto) sieviešu – princešu – vai tikai vienas princeses (Līgas Strodes) apskāvienos. Tas nekas, ka princeses ir niķīgas un var sāpināt princi. Tā pienākas rīkoties bagātai (kas var atļauties būt kaprīza un lepna) dāmai. Princim viņa rīcībai ir psiholoģisks attaisnojums. Pirmkārt, mazā nāriņa viņam neko nav teikusi, lūgusi. Otrkārt, princis ir tik labs un patiess, ka pats sapratis – mazattīstītajai nāriņai ir nodarījis pāri, tāpēc viņš taču arī atvainojies viņai! Treškārt, princi taču nevar izglābt neviena cita, kā vien īsta princese (“uz zirņa”), ja nāriņa iedomājusies sevi par glābēju, tad viņa ir kaut ko pārpratusi.
Un tomēr stāsts ir tieši par nāriņu. Par patriarhālo priekšstatu ideālo sievieti, kas mīlestībā atdod sevi visu, neko neprasot pretī. Zīmīgi ir nāriņas vārdi izrādes finālā, ka princis jau viņai nav neko nodarījis. Nāriņa ir mīlējusi. Viņa ir par to pateicīga princim. Viņa novēl viņam laimi… Nāriņa itin nemaz nav feministe. Viņa neprot cīnīties par savu laimi, par savu vīrieti. Viņa padodas likteņa viļņiem un mirst ar smaidu uz lūpām. Skaisti…
Kāpēc gan šodien, kad mazā nāriņa ir tik neiederīga mūsdienu dzīves kontekstā (kad aktuāla dzimumu vienlīdzība un visu savstarpējo problēmu izrunāšana), Gulbenes kultūras centrā pirmizrādē bija pārpildīta skatītāju zāle?! Sen tāda publikas atsaucība te nav redzēta? Mēs alkstam pēc pasakām, pēc ideālas patriarhālas pasaules, kur katram ir vismaz skaidri zināma sava vieta? Ja sievišķība ir patriarhāls izgudrojums, tad tomēr tas ir un paliek ģeniāls! Tāpat kā mīlestība, uzticība, ziedošanās un nebeidzamās ilgas pēc romantikas. Pat tad, ja tā ir tikai ziepju burbuļi. Ja nāriņa arī virszemē prastu runāt, nebūtu šīs burvīgās pasakas.
