“Ja nesteigsies, laiks tevi negaidīs, tas drīzāk tavas pēdas izdzēsīs…” prātā ienāk kāda dzejnieka rakstītās rindas. Balta patiesība! Atmiņas pazūd līdz ar cilvēku mūžiem, un vēsturē nepaliek nekas, pat ne baltas lapas. Ilglaicīgi saglabājas tikai pierakstītais stāsts, notikums vai tā atblāzma un grāmatā iedrukātais vārds.
Un tā – izveidojās aktīvistu grupa no bijušās Ļeņingradas studentu biedrības “Baltikums” studentiem. Pieteicos par atmiņu apkopotāju, rediģētāju un dokumentētāju, to pamatojot ar pieredzi, kas iegūta radošā un literārā darbībā. Nolēmu: kas gan cits, ja ne es? Pati biju “Baltikuma” dalībniece un augstāko izglītību medicīnā ieguvu Pēterpilī. Tur izglītību un tās papildināšanu 70 gadu garumā (no 1949. līdz 1991.gadam) ir ieguvuši tūkstošiem censoņu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas vismaz 45 mācību iestādēs.
Pieņemt lēmumu par atmiņu apkopošanu
Igauņu bijušie studenti savas atmiņas jau bija izdevuši grāmatā. Studentu biedrības “Baltikums” 70 gadu jubileja tika atzīmēta 2019.gada 7.aprīlī Rīgā, un es šo Igaunijā izdoto grāmatu tur redzēju. Vai tad mēs sliktāki? Vai latviešu studenti Pēterburgā mazāk sasnieguši? Mums bez kopīgajām atmiņām ir arī savas, latviskajās sirdīs pārdzīvotās. Pirms pasākuma Latvijas radio atskanēja kopā saucēja un galvenā pasākuma iniciatora ārsta, bērnu ķirurga Valda Randes aicinājums atkal satikties un nosvinēt šo Pēterburgas studentu biedrības jubileju un tur pieņemt lēmumu par atmiņu apkopošanu.
“Baltikuma” vēsture man šķiet ļoti daudzpusīga un rosinoša un vismaz vienas biezas grāmatas vērta. Dalībnieku, bijušo studentu un uzaicināto viesu pulks VEF kultūras pilī sanāca necerēti kupls: daudzi profesionālajā dzīvē pa karjeras kāpnēm augstu uzkāpušie dažādu profesiju un mākslas nozaru korifeji, dažādu profesiju (apgūtu Ļeņingradā) dzīves ceļus gājušie ierindnieki, pie kuriem es pieskaitīju sevi. Neviens gan šinī pasākumā, gan dzīvē nejutās mazsvarīgs, nenovērtēts vai lieks. Uzplauka atmiņu ziedi, skanēja ierosinājumi, un mūzikas ritmā griezās dejās dažāda vecuma bijušie studenti: sirmie un jauneklīgie, nopietnie profesori un zinātniskos grādus nesošie, un, vienkārši sakot, bijušie Pēterburgas studenti. Izpaudās arī senās studentijas ēverģēlības, un svinīgi izskanēja studentu gadu himnas vārdi: “Gaudeamus igitur, juvenes dum sumus…” Acīs sakāpa aizkustinājuma asaras…
Jāatrod dāsni atbalstītāji
Tagad, kad esam daudzus mēnešus likuši atmiņu pie atmiņas, lapu pie lapas, kad atšķirotas visizteiksmīgākās senās un līdz šai dienai saglabātās fotogrāfijas, atlicis vien atrast uzņēmīgus, dāsnus cilvēkus un ieinteresēt arī mūsu novadā un pasaulē dzīvojošos dāsnos cilvēkus un uzņēmējus, kas nežēlotu savu artavu, lai Gulbenes novada “Vītola izdevniecībā” izdotu grāmatu “Atmiņu atspulgi Ņevā”. Piebildīšu, ka arī mūsu novadā bija divi ārsti – epidemiologi Edvīns un Jekaterina Turki, kuri izglītību ieguvuši Ļeņingradas Mečņikova vārdā nosauktajā 1. Medicīnas institūtā un līdz pat Gulbenes sanitāri epidemioloģiskās iestādes slēgšanai strādāja un dzīvoja mūsu novadā. Atmiņas par viņiem uzrakstīja mūsu cienītais bijušais politiķis un bijušais Saeimas deputāts Raitis Apalups no Kalnienas.
Grāmatā ietverts vēsturiskais skatījums par latviešu censoņu gaitām un dzīves mērķu piepildījumu 18.gadsimtā, kad Pēterburga kļuva par izcilu vietu latviešu nacionālās inteliģences un nacionālās apziņas veidošanās centru. Tāds tas bijis arī nākamajās simtgadēs. Zināms, ka ķeizariskā Pēterburgas Mākslas akadēmija, Kara medicīnas akadēmija, Pēterburgas Konservatorija, Pēterburgas Augstākie sieviešu kursi un vairākas tehnoloģiskās augstskolas bijuši tie mērķi, uz kuriem tiekušies gaišākie latviešu prāti. Tā tas bija arī mūsu laikos.
Grāmatā ietvertas arī vispārēja rakstura ziņas par latviešu mākslas un kultūras korifejiem, kuriem bijušas studiju un darba gaitas Pēterburgā, piemēram, par Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Vilhelmu Purvīti, Kārli Miesnieku, Eduardu Brencēnu, Jani Rozentālu, Kārli Zāli, Emīlu Dārziņu un daudziem citiem.
Šī skaistā pilsēta Ņevas krastā ar baltajām naktīm, nostalģiskajiem rudens lietiem, zeltītajiem torņiem un paceļamajiem tiltiem, lai caur Ņevu palaistu plašākos ūdeņos kuģus, izsenis bijusi kultūras un izglītības centrs un vienmēr piesaistījusi arī plašās pasaules interesi… arī latviešu.
Kāpēc latvieši studēja Ļeņingradā?
Grāmatā lasāms ieskats Pēterburgas “Baltikuma” vēsturē no tā dibināšanas līdz 1991.gadam. Savāktas ziņas par Pēterburgas augstskolu virzienu pēc boļševiku apvērsuma, sarkanā terora un represijām pret mazo tautību, arī latviešu tautas inteliģences pārstāvjiem. Te atrodamas ziņas par Ļeņingradas atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara un blokādes noņemšanas. Tas bija laiks, kad pēc kara daudzi mūsu tautas dēli un meitas dažādu apstākļu dēļ devās uz tālo balto nakšu pilsētu savā zinību ceļā. Kādi bija šie iemesli, kas lika izvēlēties studijas toreizējā Ļeņingradā? Izkristalizējās atbilde: PSRS pēckara gados bija privileģētā statusā.
Mēs, tur studēt gribošie, eksāmenus kārtojām Rīgā kā nacionālie kadri, kuri nebija pakļauti Vissavienības sadalei pēc studiju beigām, un zinājām, ka atgriezīsimies Latvijā. Te nopelns bija nacionālkomunistam Eduardam Berklavam. Tolaik Latvijā bija daudz padomju varas represēto ģimeņu jauniešu, kristīgo ģimeņu bērnu (sevišķi adventistu un baptistu). Daudzi no studēt gribošajiem nevēlējās dienēt PSRS bruņotajos spēkos, tāpēc izvēlējās Ļeņingradas tehniskās augstskolas, no kurām padomju armijā neiesauca (kā tas nebija Latvijā).
Par savu studiju laiku Māra Eglīte – pazīstamā Latvijas radioteātra vadītāja – atceras: ““Baltikums” bija kā garā pupa, kas augot kļuva kuplāka un garāka un pulcēja ap sevi studēt gribošos un varošos, visus, kam dzīve bija devusi iespēju kāpt zinību kalnā un pulcēties vienkopus “Baltikumā”, esot prom no dzimtenes…”
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Pulmonoloģijas katedras vadītājs Immanuels Taivans, ar kuru kopā studējām Ļeņingradas pediatrijas medicīnas institūtā no 1963. līdz 1969.gadam, atzīmējis: “Iegūtie kontakti svešumā palīdzēja vēlāk zinātniskās karjeras veidošanā. Recenzenti vadošajos PSRS žurnālos bija kādreizējie mūsu profesori, ar kuriem nezaudējām sakarus vēlākajos gados. Tika veikti zinātniskie pētījumi, un es Viskrievijas Pulmonoloģijas institūtā aizstāvēju doktora disertāciju.”
Mēs, studējošie Ļeņingradā, izmantojām arī iespēju, ka studijas tolaik bija bez maksas.
Grāmatā atspoguļota studentu kultūras dzīve un pašdarbības kolektīvu nozīme. “Baltikumiešu” atmiņas nav vienmuļas un izceļ studiju gados iegūto un dzīvē paveikto, aicinot tagadējo jaunatni uz neatlaidību, grūtību pārvarēšanu un zinību alkām. Tā ir vēstures liecība un var kalpot par iedvesmas avotu nebaidīties no sadzīviska rakstura grūtībām un norūdīt raksturu. Mums, tiem, kas devās tālajā zinību ceļā, Pēterburga devusi sātīgu ceļamaizi visai dzīvei.
Iespējamos sponsorus un grāmatas “Atmiņu atspulgi Ņevā” iespiešanas atbalstītājus lūdzu zvanīt man pa tālruni 26995545. Ziedotājiem garantējam grāmatas eksemplāru kā balvu ar pateicības vārdiem grāmatā.
