Braucu autobusā un klausos, kā divi vīrieši pusmūža gados apspriež dzīvi. “Nekas šajā dzīvē nav prognozējams un paredzams uz priekšu. Vakarā aizeju gulēt kā strādnieks, bet no rīta pieceļos un esmu jau bezdarbnieks,” savu rūgto pieredzi stāsta viens no viņiem, bet otrs tam piekrīt. Par to, ka šajā dzīvē nekas nav pilnībā paredzams uz priekšu, piekrītu. Tu vari izplānot savu dienu, nedēļu vai pat gadu uz priekšu, kā gribētu dzīvot un ko izdarīt, un liekas, ka nav nekādu šķēršļu, lai iecerēto izdarītu un izvirzītos mērķus sasniegtu, tomēr bieži vien apstākļi, sagadīšanās vai vienkārši nejaušība tavus plānus izjauc, tāpēc vienmēr atliek būt gataviem dažādām pārmaiņām – labām un arī tādām, kas mierīgo dzīves ritmu var satricināt līdz pat pamatiem. Ja visu varētu paredzēt, tad diezin vai pasaulē notiktu tik daudz traģēdiju un noteikti nebūtu pieļauts masu slaktiņš Amerikā, kurš notika pagājušajā nedēļā vienā no Konektikutas pavalsts Ņūtaunas pilsētas sākumskolām, kur tika nogalināti 20 bērni un 6 pieaugušie. Apšaudi bija sarīkojis 20 gadus vecs jaunietis. Sirds sažņaudzas nežēlīgās sāpēs…
Šādi notikumi liek aizdomāties par sajūtām, kuras ikdienas steigā tiek piemirstas vai arī uztvertas kā pašsaprotamas, proti, cik mēs varam būt laimīgi, ja mums ir ko apskaut un ir kas apskauj mūs, cik mēs varam būt laimīgi, ja ir ar ko dalīties mīlestībā un ja mūsu ilgas pēc apskāvieniem nepaliek tikai ilgas…
