Mums ir vairākas problēmas – bēgļi un iedzīvotāju izbraukšana. Paradokss – savus cilvēkus iemainām pret bēgļiem. Mūsējie brauc ārā, bēgļi nāk iekšā. Nav darba vietu, tāpēc cilvēki aizbrauc projām. Pēc būtības ir pavisam vienkārši. Šajā valstī ir jābūt normālai uzņēmējdarbībai. Ir jābūt vairāk bagātiem cilvēkiem. Ja tu dzīvosi blakus bagātam cilvēkam, būsi vienmēr pārticis. Kādreiz sociālismā domāja – visiem jābūt vienlīdz nabagiem, tad visiem būs labi. Nē, tad nekad nebūs labi. Uzņēmējdarbība ir virzītājspēks. Diemžēl uzņēmēji ir kādi 5-8 procenti no visiem. Nevar visi būt uzņēmēji. Tas nav viegls darbs. Man vidējais dēls saka: tu, tēti, taču nestrādā! Jautāju, kāpēc tu tā domā? “Tu taču ar lāpstu fiziski neko neroc!” Tā tas skan no bērna mutes. Viņa skatījumā strādāt skaitās darboties ar lāpstu, āmuru, zāģi, kapli un tā tālāk. Vecākais dēls savulaik, kad pirms gadiem sākās krīze un bezdarbs, teica: “Kāda krīze? Nē, tēti, viss jau ir izdarīts!”
Uzņēmējs, atdodoties pilnīgi savam darbam, loģiski grib nopelnīt. Tautas partija savulaik bija uztaisījusi tā, ka par dividendēm bija jāmaksā 15 procentu nodoklis, bet tad, kad pie varas nāca “Vienotība”, – uzņēmuma nodoklis – 15 procenti, bet par dividendēm – vēl 10 procenti. Tas nozīmē – atkal 25 procentu nodoklis. Ir zināmi divi varianti, kad tauta nemaksā nodokļus: tad, kad viņam vispār neprasa tos maksāt, un tad, ja tam, kas kaut ko dara, nodokļos paņem gandrīz visu. Rezultātā viņš vispār vairs nedara neko. Mēs pēc būtības parabolai, kas norāda visoptimālāko nodokļu maksāšanas momentu, esam otrā pusē. Mēs neesam tajā pusē, kur tiek maksātas kārtīgas algas un līdz ar to arī – nodokļi. Iekšzemes kopprodukts pieaug, nodokļi netiek līdzi. Kāpēc? Tāpēc, ka tos nemaksā, jo ir pārāk lieli. Kam no tā labums? Esmu bijis uzņēmējs. Es, protams, labāk samaksāju visu un mierīgi gulēju, bet, ja nodokļos grib atņemt visu, tad arī kā nu kurš cenšas no tiem izvairīties.
Manuprāt, būtu jāatrod zelta vidusceļš starp atbalstu uzņēmējiem un visu pārējo. Ir daudz projektu. Lielākā daļa Eiropas naudas aiziet tā saucamajiem mīkstajiem projektiem – kursiem, apmācībām, dažādiem semināriem un tamlīdzīgi, ko valsts var rīkot par saviem līdzekļiem. Uzskatu, ka šie tēriņi aiziet pa tukšo. Tā saucamajos cietajos projektos neviens tāpat vien naudu nedod, piemēram, uzņēmējiem ražošanas iekārtām. Un ko darīt, piemēram, jaunajiem uzņēmējiem? Lielo gribu saimniekot un labi pelnīt lielie nodokļi drīz vien iznīcina. Tādēļ bieži vien tiek iets vieglākais ceļš, piemēram, aiziet uz pašvaldību vai valsts uzņēmumiem, kur var iztikt bez lielas nervu bojāšanas un noteiktā datumā saņemt algu. Uzņēmējdarbība jebkurā situācijā ir riskanta padarīšana. Turklāt uzņēmējam par savu naudu ir krietni vien jāpacīnās.
Uzklausījusi Tamāra Ulase
