Raivis Biksāns uz Irāku devās 3.janvārī. Bija paredzēts, ka Irākā būs jāpaliek līdz jūlija sākumam, taču valdība lēma, ka ir jāatgriežas agrāk. Latvijā karavīri atgriezās 19.jūnijā.
Raivis Biksāns uz Irāku devās 3.janvārī. Bija paredzēts, ka Irākā būs jāpaliek līdz jūlija sākumam, taču valdība lēma, ka ir jāatgriežas agrāk. Latvijā karavīri atgriezās 19.jūnijā. Raivim šī bija pirmā misija, taču kopā ar viņu bija arī vīri, kas Irākā ir bijuši jau vairākās misijās.
Raivis kopā ar citiem Latvijas karavīriem bija “Echo” bāzē Dīvānijā. Tā ir Polijas armijas pārvaldīta bāze. Latvijas karavīru galvenie uzdevumi bija patrulēšana, ātrās reaģēšanas uzdevumi, eskorta un konvoju braucieni.
– Vai jums nebija bail doties šajā misijā?
– Ja vēlies strādāt, nav izvēles, ir jābrauc. Protams, katrs karavīrs apzinās, ka, dodoties misijā, viņš riskē ar savu dzīvību, taču, izvēloties šādu profesiju, ir ar to jārēķinās. Arī policijas un glābšanas dienesta darbinieki bieži vien riskē ar savām dzīvībām.
Domāju, ka nebija neviena tāda karavīra, kuram nebūtu bail. Bail ir visiem, varbūt kādam mazāk, kādam vairāk, bet tas ir tikai normāli. Ja man kāds šobrīd centīsies apgalvot, ka viņam nebija bail, es pilnīgi droši varu teikt, ka viņš ir melis.
– Kāpēc jūs izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar armiju?
– Armijā esmu kopš 1997.gada. Šeit laukos, Gulbenes rajonā, nav ko darīt. Vai var normāli nopelnīt, strādājot gaterī vai mežā zāģējot malku? Var, protams, doties mācīties un iegūt augstāko izglītību, bet tagad arī cilvēki ar augstāko izglītību nevar iegūt labu darbu. Armija ir diezgan prestiža darbavieta, šeit ir pastāvīga alga, turklāt arī pietiekami laba, esmu apmierināts ar savu darbu.
– Bet, dodoties misijā, jūs katru dienu staigājat pa naža asmeni…
– Jā. Piedzīvojām arī apšaudes, tika sabombardēta mūsu bāzes veļas mazgātava, mūsu kontingenta tulku gandrīz nogalināja snaiperis, par laimi, viņam paveicās un lode tikai nedaudz ieskrambāja galvas ādu.
Pirmajā mēnesī dzīvojām diezgan mierīgi, taču tad apšaudes notika arvien vairāk, pēc tam atkal vienu brīdi valdīja miers. Kad mēs jau taisījāmies doties projām, naktī bija pa četrām piecām apšaudēm, bāzi apšaudīja gan ar mīnmetējiem, gan ar raķetēm. Pēdējās dienās dienā bija daudz mierīgāk nekā naktī.
Patrulēšanas, eskortēšanas laikā vairākkārt notika sadursmes. Braucot konvojā, mēs šāvām brīdinājuma šāvienus, lai viņi netuvojas mums ar savām automašīnām, jo nevarēja jau zināt, vai kāda no tām nav mīnēta. Visiem bija jānostājas malā, bet mēs varējām braukt pa jebkuru joslu.
Bieži vien apšaudēs cieta arī vietējie iedzīvotāji un irākiešu armija. Viņu policija gan mazāk cieta, jo šķita, ka viņi sadarbojas ar tiem bandītiem.
– Kādi bija sadzīves apstākļi?
– Sadzīves apstākļi bija ļoti labi. Dzīvojām pa diviem cilvēkiem konteinerā, kurā bija pietiekami daudz vietas, normālas gultas, vienmēr tīra veļa. Pašam drēbes nebija jāmazgā, tās izmazgāja darbinieki veļas mazgātavā. Dzīvojām kā mājās. Arī ēdināja ļoti labi. Pietika arī brīvā laika. Bija brīži, kad bija kaut kas vairāk jāpadara vai, piemēram, naktī jādodas uz vairākiem izsaukumiem, taču tad varēja atpūsties nākamajā dienā, ja nebija patruļu. Pārguruši nebijām. Brīvajā laikā varējām nodarboties ar sportu, tur bija stadions, sporta zāle, bija pieejami arī visi saziņas līdzekļi, ar mājām varēja sazināties gan pa telefonu, gan ar interneta starpniecību. Rīkojām sporta spēles, skatījāmies kino. Divas reizes bijām aizbraukuši arī uz Kuveitu atpūsties, apskatījām pilsētu, ciemojāmies citās bāzēs Kuveitā, iepirkāmies.
– Kāda bija vietējo iedzīvotāju attieksme pret latviešu karavīriem?
– Man šķita, ka vietējiem nepatīk, ka mēs tur esam. Protams, ir daudz draudzīgu un miermīlīgu cilvēku, bet ir daudz arī naidīgi noskaņotu. Ļoti uzbāzīgi bija bērni, viņi sīki visu gribēja izpētīt. Ar pieaugušajiem mēs sazinājāmies tikai ar tulka palīdzību, jo valoda viņiem ir pavisam citādāka. Reizēm miermīlīgie iedzīvotāji mūs arī cienāja ar tēju. It kā attieksme bija normāla, bet nevar jau zināt, ko viņi domā, kad esi devies prom.
– Kas jūs tur visvairāk pārsteidza?
– Atpalicība. Tur visapkārt valda tāda nekārtība, nevīžība. Izskatās kā Getliņu izgāztuvē. Apkārt ir nežēlīga smirdoņa. Irākieši atkritumus gāž uz ielas, upē.
It kā viņiem tur ir arī kaut kādas skolas un kaut ko viņi mācās, taču neizskatās, ka viņi būtu īpaši izglītoti. Dzīves līmenis tur ir ļoti zems, varbūt vienīgi ar laiku tur kaut kas stabilizēsies.
– Vai ilgojāties pēc mājām un ģimenes? Vai ģimene necieš no šādiem braucieniem?
– Kad esi ar kaut ko aizņemts, tad, protams, par mājām un ģimeni domā mazāk, bet citā laikā gan pārņem spēcīgas ilgas. Protams, mājiniekiem ir jāpārdzīvo milzīgs stress, kamēr viņu ģimenes loceklis atrodas misijā. Šķiet, ka karavīram, esot misijā, pat ir vieglāk. Mājās palicēji visu laiku dzīvo neziņā, un tas ir ļoti grūti. Ziņas par notikumiem masu saziņas līdzekļos bieži vien tiek pārspīlētas, reizēm tiek arī sniegtas neprecīzas ziņas, un karavīru ģimenes dzīvo satraukumā. Tieši tādēļ mums, tiklīdz kaut kas atgadījās, ļāva sazināties ar mājiniekiem un pateikt, ka ar mums viss ir kārtībā.
– Ko jūsu tuvinieki teica par došanos uz Irāku?
– Viņiem – sievai, tēvam, mātei – tas ļoti nepatika. Laikā, kad biju projām, manā ģimenē piedzima arī dēls. Ir jocīgi, ka neesi kopā ar ģimeni šādos svarīgos brīžos, bet ir jāpilda pavēles. Ja esi sācis strādāt kopā ar saviem biedriem, nevari pateikt, ka nebrauksi, citādi tas būs kā dūriens ar nazi citu karavīru mugurā. Mēs, karavīri, esam kā liela ģimene, esam ļoti saliedēti. Esot Irākā, kļuvām vienoti vēl vairāk. Tur esam atkarīgi cits no cita, visu darām kopā.
– Kā jutāties, atgriežoties Latvijā?
– Pusgads bija būts projām, un sākumā nevarēju pierast pie šejienes ritma, bija grūti saprast, ka nekas nav jādara. Kad esi prom no turienes, viss aizmirstas. Tikai tad, kad satiecies ar biedriem vai paskaties fotogrāfijas, atkal viss uzplaiksnī atmiņā. Tagad šis misijā pavadītais laiks šķiet tāds ļoti interesants. Galvenais, ka esmu atgriezies mājās sveiks un vesels.
– Vai, jūsuprāt, Latvijas karavīriem ir jāpiedalās misijās?
– Šo jautājumu lai lemj valdības vīri, tas nav manā kompetencē. Man saka darīt, un es arī daru, es tikai pildu savus pienākumus.
– Vai piedalīsieties vēl kādā misijā?
– Ja būs nepieciešams, noteikti to darīšu. Taču tagad būs jāgatavojas daudz nopietnāk un vairāk. Tagad karavīri misijās dodas uz Afganistānu, bet talibiem militārā pieredze ir 25 gadi, irākiešiem tā nav tik liela. Afganistānā droši vien ir daudz bīstamāk, taču karavīram ir jābūt gatavam likt uz spēles visu. Ja to nevēlies, vari iet prom no armijas, strādāt citur, braukt uz Īriju.
