Labklājības ministre Ilze Viņķele intervijā “Dzirkstelei” atzīst, ka labklājības jomā problēmu ir daudz, taču viņa esot apņēmības pilna tās risināt, jo tieši tādēļ atrodoties savā amatā.
– Joprojām aktuāls ir pensiju palielinājums, īpaši tiem, kas saņem mazu pensiju?
– Pensija nav visu sapņu piepildījums. Tā tas bija padomju gados, kad uzskatīja, ka aiziešana pensijā būs paradīze. Gados vecākiem cilvēkiem, kuri ir pārdzīvojuši krīzi, tagad nāk šis atsitiens ar ilgstošu bezdarbu. Kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūru vērtējam atbalsta programmas, ko varētu piedāvāt krīzē cietušajiem. Cilvēki daudz runā par to, ka pensionāri aizņem darba vietas, bet, kur tad ir tie jaunie cilvēki, kas stāv rindā uz šīm vietām, ko aizņem cilvēki pirmspensijas vecumā? Piekrītu, ka tiem, kas zaudē darbu pirmspensijas vecumā, to atrast ir grūti. Mums šajā jautājumā vajadzēs aizņemties pieredzi no Austrijas, lai gan viena risinājuma diemžēl nebūs. Saprotu, ka cilvēkam, kurš saņem 140 latu pensiju, gribas tās tūlītēju palielinājumu. Es to varu solīt un nekad uz Gulbeni neatbraukt. Mēs esam nabadzīga valsts, bet mums ir jāspēj nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Sākotnēji tas bija iecerēts ar piemaksu par darba stāžu, bet tur bija daudz nenoregulētu lietu. Tika pieļautas arī kļūdas, bet tās var labot tad, ja ir nauda to labošanai. Tagad kļūdas var labot ar pensiju indeksāciju, ko likums paredz ar 2014.gadu. Otrs veids, kā labot kļūdas, ir padarīt lētākus tos pakalpojumus, kas pensionāriem ir vissvarīgākie. Krīze ir pierādījusi, ka mūsu sociālās apdrošināšanas sistēma ir pietiekami laba, jo, pārdzīvojot 20 procentu ekonomisko kritumu, esam varējuši cilvēkiem noteiktā dienā izmaksāt pensijas un pabalstus. Labklājības ministrijas nostāja ir, ka jādara viss, lai cilvēki maksimāli atgrieztos atpakaļ sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tās ir dzelžainas garantijas. Cilvēks legāli strādā un maksā sociālās apdrošināšanas iemaksu, tam pretim saņemot apdrošināšanas prēmiju slimības vai bezdarba gadījumā, kā arī saņemot pensiju. Taču nodokļiem jābūt samērīgiem. Tai ir jābūt nacionālai vienošanai – valdība uzņemas riskus un būtiski samazina nodokļus, bet tad visiem ir jāpiepūš vaigi un šie nodokļi arī jāmaksā.
– Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātie kursi nepalīdz bezdarbniekam atrast jaunu darbu!
– Jautājums ir, cik šāda veida mācību programmu krīzes apstākļos vispār būtu jāuztur? Varbūt tās jāpārveido par mazliet konkrētākām mācību programmām. Daļa cilvēku šos kursus apmeklē, jo vēlas iemācīties filcēt, audzēt puķes – veidot kaut ko skaistu. Skaistums dos prieku, varbūt arī mazliet ienākumus, bet šīs programmas taču domātas tam, lai cilvēki reāli konkurētu darba tirgū. Bija brīdis, kad tika pieņemts lēmums, ka piedāvājam milzīgu daudzumu mācību programmu. Tās netika ierobežotas. Programmas var piedāvāt katrs, kurš piereģistrē savu mācību uzņēmumu. Uzskatu, ka tas nav efektīvākais veids. Jaunā Nodarbinātības valsts aģentūras direktore, ar kuru esam vienojušies, vēlas panākt, lai tiktu izvērtēts šo pakalpojumu klāsts. Viennozīmīgi, ka tas būs jāsašaurina, jo tik daudz mācību programmu nav vajadzīgs, nav iespējams nodrošināt to kvalitāti, kā arī tā netiek kontrolēta. Mana pārliecība ir, ja tam tērējam publisko naudu – nodokļu maksātāju naudu – kā arī Eiropas fondu naudu, tad ir jābūt izvirzītām vismaz minimālām šo kursu kvalitātes prasībām. Ja cilvēks mācās par saviem līdzekļiem, tad var mācīties, ko grib, tā ir katra personīga izvēle. Mums ir vienošanās ar Izglītības un zinātnes ministriju par to, ka tā izlems, kas būtu efektīvākais veids, lai šo mācību programmu kvalitāti kaut vai minimāli izvērtētu. Uzņēmējiem, kas ir saistīti ar šīm programmām, tā nebūs laba ziņa, ka esam paredzējuši mācību programmu īstenošanu no privātajiem pakalpojumu sniedzējiem un pamācītājiem pārorientēt uz arodskolām, jo tām ir ļoti laba materiāli tehniskā bāze šim mērķim. Tas ir būtiski īpaši šajā laikā, kad runā par daudzu skolu slēgšanu.
– Tātad Nodarbinātības valsts aģentūrai priekšā izmaiņas?
– Tā ir milzīgs zobrats, kas satur kopā uzņēmēju, potenciālo darba ņēmēju, bezdarbnieku un kādu no profesiju grupām, kur nākotnē ir gaidāmas izmaiņas. Aģentūras nodaļām būs jābūt gatavām izmaiņām strādāt citādāk. Krīzes laikā aģentūra ir iznesusi milzīgu slodzi līdzīgi kā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Ir skaidrs, ka ar bezdarbnieku reģistrāciju vien nepietiks, jo daudzi starp tiem ir ilgstošie. Ar katru šo bezdarbnieku nāksies strādāt individuāli. Nomazgāt, apārstēt, salikt zobus, iziet Minesotas programmu un tad piedāvāt darba tirgum, citādāk tā būs tikai izlikšanās, ka ar viņiem strādā.
– Vai ir paredzētas reorganizācijas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā?
– Kas ir apvienots, tas jau ir apvienots.
– Jaunais bērnu pieskatīšanas pabalsts vecākiem jau izraisījis daudz diskusiju.
– Pabalsta sistēma, kas ir pietiekami finansiāli ietilpīga un vērsta uz naudas izmaksu mammai, dažās sociālajās grupās tiek uztverta kā izdevīgs biznesa projekts. Lai no tā izvairītos, mana pārliecība ir, ka nauda nav jādod mammai, bet ir jāsamaksā par bērna pieskatīšanu no 1 līdz 2 gadiem. Jūsu sociālie darbinieki Gulbenē šo principu atzina par labāku nekā vecāku pabalsta palielinājumu. Problēma ir arī sarūkošo darbaroku skaits. Vai mēs varam atļauties pie esošās demogrāfijas situācijas turēt mātes mājās, līdz bērns sasniedz 2 gadu vecumu? Kurš tad strādās? Kas notiks ar šo mammu? Viņa būs zaudējusi savu kvalifikāciju, kurš darba devējs viņu gribēs ņemt darbā? Latvijā būs jāizdara izšķiršanās starp diviem demogrāfijas atbalsta veidiem: caur klasiskajiem pabalstiem, tas ir, maksā lielāku pabalstu un mamma ar bērnu sēž mājās. Vai arī mamma sēž mājās ar bērnu līdz tā 1 gada vecumam. Pēc tam atbalsts viņai tiek sniegts ar dažādiem nodokļu atvieglojumiem un pakalpojumiem. 70 procentiem māmiņu būtu vajadzīgs šis pieskatīšanas pabalsts. Mums šobrīd nav ticamu datu, kāpēc mammas aiziet strādāt, vai tāpēc, ka beidzas lielais pabalsts? Mana hipotēze, skatoties uz to, kādas ir bijušas sociālās iemaksas, mammām, kas atgriežas darbā, ir bijušas labas algas. Iespējams, ka šo 50 latu pieskatīšanas pabalstu varētu pavilkt vēl uz augšu, bet galvenais mērķis, lai pabalsts būtu viegli dabūjams, lai nav jāslēdz līgumu līgumi. To varētu administrēt Nodarbinātības valsts aģentūra. Jānoformulē attiecības, ja bērnu pieskata vecvecāki. Arī vecmāmiņai jābūt tiesībām saņemt šo 50 latu pieskatīšanas pabalstu.
– Invalīdi vēlas, lai arī viņiem būtu asistenti, kā tas ir citās Eiropas valstīs.
– Mums jau ir surdotulki nedzirdīgajiem un asistenti neredzīgajiem. Ar 1.septembri tiks īstenots projekts, ka arī skolās bērniem invalīdiem būs cilvēks, kas palīdzēs. Pieaugušajiem 1. un 2.grupas invalīdiem 2013.gadā 40 stundas nedēļā ir paredzēts asistents ikdienas dzīvē. Palīgam maksās par noteiktu stundu skaitu. 2013.gada budžetā būs lielāks finansējums arī tehnisko palīglīdzekļu iegādei invalīdiem. Izmantojot asistenta pakalpojumus, ieguvēji būs gan bērni, gan pieaugušie ar invaliditāti, gan viņu ģimenes, jo būs uzlabotas iespējas iekļauties izglītības sistēmā, darba tirgū un sabiedrībā.
– Kādi jaunumi vēl paredzami nākamajā gadā?
– Ir rasta iespēja atteikties no vecāku pabalstu griestiem. Tas nozīmē, ka tiem jaunajiem vecākiem, kuriem gaidāms bērniņš, jau šā gada beigās māmiņu algas tiks izmaksātas bez ierobežojumiem. Ceru, ka šis būs viens no demogrāfiju veicinošiem faktoriem. Papildus nauda ir atvēlēta ar Valsts darba inspekcijai, lai tā vēl vairāk sekotu situācijām un nepieļautu, ka darba devējs nodarbina cilvēkus bez darba līguma, lai būtu droši arī darba apstākļi. 2013.gada valsts budžeta prioritāte ir atbalsts sociāli mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām, kam kopumā ir plānoti 5,9 miljoni latu. Īpašs sāpju bērns Labklājības ministrijai ir sociālās aprūpes centri, kuros mīt aptuveni 5000 cilvēku. Tā ir ārkārtīgi neaizsargāta sabiedrības daļa. Daudz neaizsargāta nekā pensionāri. Tie ir cilvēki ar dažādām ļoti smagām fiziskām un garīgām kaitēm. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka ar to palīdzību, ko līdz šim ir saņēmuši šie centri, nepietiek. Tāpēc, lai paaugstinātu sociālās aprūpes pakalpojumu kvalitāti, šī joma tiks reformēta. Ir pilotprojekti, kur tiks izmēģināta pavisam cita pieeja šo cilvēku aprūpei.
