Gints Ilva, atceroties Zolitūdes traģēdiju: “Biju pārsteigts par kolēģu atsaucību.”
Atceroties Zolitūdes traģēdijas notikumus, Gints Ilva stāsta, ka todien, kad notika šī traģēdija, viņš bijis darbā Valmierā. “Sākumā nesapratu, kāpēc uz Rīgu, uz notikuma vietu tiek nosūtīti arī mani limbažnieki (es atbildu par visu Vidzemes reģionu), un tikai tad apjautām, cik šis notikums ir plašs un arī traģisks, tobrīd jau apstiprinājās informācija par pirmajiem bojā gājušajiem. Pēc otrā iebrukuma tika ziņots, ka bojā gājuši ir arī glābēji. Pēc tam no vadības tika saņemts rīkojums apzināt un saoorganizēt cilvēkus, kam tobrīd nav dežūras, lai otrajā dienā dotos nomainīt glābējus, kas jau strādāja. Es biju tiešām pārsteigts, kāda tobrīd bija atsaucība no dienesta biedru puses. 60 cilvēkus mēs saorganizējām apmēram pusotras stundas laikā,” atceras G.Ilva.
– Tu biji klāt, kad notika trešais iebrukums. Vai tajā brīdī tev nebija bail par savu dzīvību?
– Atklāti sakot, tobrīd pat nepaspēju nobīties. Mēs strādājām tieši pie malas, kas nobruka. Biju atbildīgs par darba drošību, lai mūsu darbinieki neatrastos bīstamajās zonās. Pēkšņi tikai dzirdēju, kā sāk lidot skrūves, un tad notika arī iegruvums. Tas notika tik zibenīgi ātri! Tobrīd domāju, kur lai iet, jo šūpojās arī grīda, turklāt es zināju, ka ēkas apakšā bija automašīnu stāvvieta un tur bija devušies mūsējie, lai saliktu stutes. Tobrīd tikai domāju – kaut grīda neiebruktu! Taču – viss ir labi, kas labi beidzas! Pēc šī trešā nogruvuma es tikai sapratu un apzinājos, kā tas bija, kad notika pirmais un otrais nogruvums, – izdzīvot bija bezcerīgi. Paveicās varbūt tiem, kas bija tuvāk durvīm un tālāk no tām vietām, kur bija nogruvumi.
– Gads ir pagājis, bet vainīgie diemžēl nav sodīti.
– Jā, tas visā šajā traģēdijā ir pats skumjākais. Manuprāt, ne tik daudz vainīga ir “Maxima”, jo “Maxima” jau ēkas nebūvē, viņi ir tikai pasūtītājs, ēkas taču būvē būvnieks, un es uzskatu, ka atbildība būtu jāuzņemas būvniekam un tam, kurš pieņēma šo objektu. Pats sekoju līdzi izmeklēšanas norisei. Tiek sacīts, ka izmeklēšanai ir jānotiek rūpīgi un nedrīkst neko sasteigt, lai nesāktu sodīt un tiesāt bez vainas vainīgos. Taču visnepatīkamāk droši vien ir bojā gājušo tuviniekiem, jo viņi gaida šīs atbildes. Cerēsim, ka tiešām arī sagaidīs.
– Tu saņēmi dienesta medaļu “Par drosmi” par piedalīšanos glābšanas darbos Zolitūdē, tagad uz valsts svētkiem tu kā apbalvojumu pirms termiņa saņēmi speciālo dienesta pakāpi “pulkvežleitnants”. Vai šie apbalvojumi sniedz gandarījumu?
– Protams, apbalvojumi liek apzināties, ka tevi un tavu darbu novērtē. Tad arī pašam ir stimuls censties un darīt vēl labāk. Vienalga – vai tas ir goda raksts, apbalvojuma zīme, medaļa vai pakāpe, mazāks vai lielāks apbalvojums – tas viss sniedz gandarījumu un ir svarīgi, jo tas ir paldies par mūsu darbu. Ja varbūt kādreiz pats tam tik ļoti nepievērsu uzmanību, kļūstot vecākam, to novērtēju daudz vairāk.
– Kāds tavs kolēģis kādā intervijā ir teicis, ka dienests balstās uz cilvēkiem, kam šis darbs ir aicinājums un sirdslieta.
– Mūsu dienestā noteikti ir vajadzīgs aicinājums, lai darītu šo darbu, ir jābūt tajā iekšā līdz sirds dziļumiem. Es domāju, ka lielākajai daļai dienestā strādājošo tas tā ir, jo atalgojums nav no tiem lielākajiem un šis darbs arī nav no vieglākajiem. Taču jebkurš labi padarīts darbs un paldies vārdi no cilvēkiem sniedz gandarījumu.
– Kā sākās un veidojās tava karjera šajā dienestā?
– Pēc vidusskolas Policijas akadēmijā ieguvu pirmā līmeņa augstāko izglītību un sāku strādāt Gulbenes policijā. Pēc pāris gadiem kāds mans kursabiedrs, kurš strādāja Gulbenē ugunsdzēsējos, bija nolēmis doties prom no šī darba un vaicāja, vai es nevēlos strādāt ugunsdzēsējos. Tā kā man policista darbs īsti pie sirds negāja, nolēmu pamēģināt. Pēc dažādiem kursiem, mācībām sāku strādāt kā uzraudzības inspektors. Gads pēc gada, un tad nāca piedāvājums strādāt Madonā. Izrādījās, ka esmu devies strādāt uz lielāko daļu. Mana atbildības teritorija bija, sākot ar Ērgļiem un beidzot ar Varakļāniem. Tobrīd mazliet baidījos, kā ar to visu tikšu galā, taču viss noritēja veiksmīgi. Pēc nepilniem trim gadiem man nāca nākamais piedāvājums strādāt reģionā par komandiera vietnieku. Acīmredzot biju ticis ar savu darbu galā pietiekami labi un kolēģi to bija novērtējuši. Tagad mans darbs ir saistīts ar visu Vidzemi – sākot no Limbažiem, Saulkrastiem un beidzot ar tiem pašiem Varakļāniem, arī Alūksni, Gulbeni. Tiesa, šobrīd man šķiet, ka iepriekšējais darbs man varbūt pat patika nedaudz labāk, jo man patīk būt iekšā procesā, turēt rokās šļūteni vai ar lāpstu rakt un lauzt drupas, nevis to vērot no malas. Tad arī redzi sava darba augļus tur uz vietas – dzēšot, strādājot. Gulbenē ieguvu savu pirmo pieredzi, un tad man arī šis darbs iepatikās. Arī Madonā palaikam nācās doties uz ugunsgrēkiem, piemēram, kūlas sezonas laikā, kad cilvēku uz vietas nebija tik daudz un nebija, kas brauc uz izsaukumiem. Arī tagad nereti dodos uz notikumu vietām. Tagad gan man vairāk ir jāveic administratīvais darbs, daudz jāstrādā ar dokumentiem. Tiesa, strādāju arī pie apmācību, treniņu organizēšanas.
– Vai, sākot strādāt dienestā, tevi šis darbs nebiedēja?
– Kad sāku strādāt, viss bija svešs, viss bija jāapgūst no jauna un varbūt pirmais laiks bija grūtāks, taču bail man laikam tomēr nebija. Man drīzāk bija interese par šo darbu. Aizbraucot uz ugunsgrēku, visas skolas gudrības sākumā aizmirsās no uztraukuma un arī pieredzes trūkuma, bet ar laiku, protams, šis uztraukums mazinās un uz notikumiem dodies jau ar vēsāku galvu. Kaut gan – lai cik ilgi esi nostrādājis par ugunsdzēsēju, iekšā vienalga ir tāds kā drebulis, jo galvenais un primārais ir izglābt cilvēkus un arī dzīvniekus, pēc tam dzēst un glābt, kas ir glābjams. Pats svarīgākais, ko es tagad vienmēr visiem saviem kolēģiem saku – aizbraucot uz ugunsgrēku vai citu notikumu, galvenais ir nostrādāt tā, lai pašam sirdsapziņa ir tīra, ka esi izdarījis visu iespējamo.
– No cilvēkiem gan nereti arī nākas dzirdēt, ka uz glābējiem (arī mediķiem, policiju) bija jāgaida tik ilgi.
– Es saprotu, ka tad, kad ir notikusi nelaime, cilvēkiem laiks tajā brīdī velkas un viņi uz mums skatās kā uz pēdējo cerību, mums – savukārt laiks skrien. Lai aizbrauktu, piemēram, no Gulbenes daļas uz Stāmerienu, ir nepieciešamas apmēram 20 minūtes. Vai tas būs novēloti? Domāju, ka ne, bet tam, kam deg, piemēram, māja, šīs minūtes vilksies kā vesela mūžība. Jo notikuma vieta atradīsies tālāk no ugunsdzēsēju daļas vai posteņa, jo ierašanās laiks būs ilgāks. Ir jārēķinās arī ar meteoroloģiskajiem apstākļiem un ceļa stāvokli. Vēl viens aspekts ir piebraucamie ceļi. Taču es simtprocentīgi varu apgalvot, ka neviens nekavējas un nevelk laiku garumā. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka vīri skrien, lec mašīnās un brauc, cik vien ātri tās mašīnas iet.
– Kas, tavuprāt, būtu jāuzlabo dienesta darbā?
– Ugunsdzēsējiem būtu vairāk jāmācās. Viens ir tas, kas ir rakstīts mācību grāmatās, bet pavisam kas cits notiek reālajā dzīvē. Mums, protams, notiek dažādas mācības, treniņi, taču, manuprāt, ne pietiekami daudz. Citās valstīs ir arī apmācību poligoni, nebūtu slikti, ja arī mums tādi būtu, lai instrukcijās lasīto varētu izmēģināt praksē. Nevar teikt, ka dienestam ir slikts nodrošinājums, taču mums vēl ir daudz padomju laika tehnikas. Arī pie tehnikas jautājuma būtu jāstrādā. Protams, tie ir līdzekļi un par to ir jādomā valstiskā līmenī. Tāpat būtu jādomā arī par atalgojumu. Zinu vairākus labus ugunsdzēsējus, kas ir aizgājuši prom no darba dienestā, jo citur piedāvā labāku atalgojumu. Uz palīdzības sniedzēju rēķina nevajag taupīt.
– Kas tev palīdz tikt galā ar darbā pieredzēto?
– Ikdienā ir daudz un dažādu problēmu, kas nepārtraukti ir jārisina, par kurām ir jādomā, visu laiku esi tādā kā paaugstinātā gatavībā, tādēļ ir jāmēģina kaut kā atslēgties, atpūsties. Man no visa atslēgties palīdz medības un makšķerēšana. Protams, palīdz arī ģimenes atbalsts. Manas meitenes (sieva Dace un meita Evelīna – red.) ir pieņēmušas manu darbu un tā specifiku, saprot un atbalsta mani. Arī sieva strādā šajā pašā dienestā, viņa ir uzraudzības inspektore. Viņa pati ir iekšā šajā darbā, zina to visu un ļoti labi saprot.
