“Manuprāt, latviešiem tomēr ir jāmaina attieksme pret savu valsti. Atmodas laikā tā bija pozitīva, bet šodien ir jābūt lielākiem valsts patriotiem. Piemēram, sporta pasākumos spēlē Latvijas valsts himnu, bet nav tā, ka cilvēki to dziedātu ar lepnumu tā, lai skanētu visa Sporta arēna vai stadions. Zinu himnas vārdus, bet arī es to dziedu klusi,” saka Gulbenes ģimnāzijas 11.c klases audzēknis Kristaps Kovaļevskis.
Puisis prot saplānot diennakts 24 stundas tā, lai pietiktu visam – mācībām, sportam, dejošanai deju kopā “Rūsiņš”, starptautiskiem projektiem, rosībai vecāku zemnieku saimniecībā, kas atrodas Tirzas pagastā, draugiem un atpūtai. “Es esmu piederošs Latvijai. Ja atkal aicinātu aizstāvēt Latviju, domāju, ka cilvēki to darītu. Es arī būtu starp viņiem,” saka Kristaps.
Maz domā par tautu
Puisis uzskata, ka arī pašreizējai Latvijas valdībai vairāk vajadzētu domāt par tautu, nevis par savu pašlabumu, kā tas ir šobrīd. “Spriežot pēc radinieku stāstītā, pensijas tiek pakāpeniski indeksētas, bet vajadzētu palielināt arī darba algas,” piebilst Kristaps. Viņaprāt, valstī noteikti ir jāsakārto arī ceļi, par kuriem šobrīd domā vismazāk. “Satiksmes ministram Aināram Šleseram vairāk rūp gaisa satiksme. Lasīju, ka apmēram 70 tūkstoši latu tiks noņemti no ceļu izbūves projekta izmaksām, turpretim pievienoti miljoni gaisa satiksmes nodrošināšanai un lidostas paplašināšanai,” salīdzina jaunietis.
Kristaps domā, ka Latvijā jauniešiem ir iespējams iegūt kvalitatīvu izglītību, tomēr bažas rada darba iespējas, jo pēdējā laikā cits pēc cita tiek slēgti daudzi ražošanas uzņēmumi. Latvijai vēl vairāk vajadzētu meklēt un veidot kontaktus ar ārzemju firmām, lai tās investētu Latvijā, šeit atverot jaunas ražotnes. Kristaps šobrīd ir pārliecināts, ka studēs Latvijā, ka iekļūs valsts apmaksātajā budžeta grupā, bet, ja arī brauks uz ārzemēm, tad noteikti atgriezīsies atpakaļ Latvijā.
Jaunieši ir aktīvi
“Manuprāt, jaunieši kļūst arvien aktīvāki. Šīs aktivitātes izpaužas arī Gulbenē. Viņi nebaidās uzņemties atbildību, nebaidās izmantot tās iespējas, kādas tiek piedāvātas, piemēram, darbojoties dažādos starptautiskos projektos. Arī pats esmu iesaistījies kādā Eiropas Savienības projektā un septembra nogalē biju Vācijā. Ja ir iespējams kaut kur iesaistīties, es malā nestāvu,” saka Kristaps. Viņš min trīs visstiprākās saites, kas neļauj pamest Latviju. Tā ir vēsturiskā piederība šai valstij, ģimene un dzimtā zeme. “Šīs saites nekādā gadījumā nedrīkst zaudēt. Atrodoties Vācijā, uz maiņām ar citiem grupas jauniešiem kalnā bija jānes Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Tajā brīdī vairāk nekā jebkad es izjutu savu piederību Latvijai. Jutos lepns, ka esmu latvietis. Šīs izjūtas pārņem arī tad, kad vēroju sporta sacensības, kurās piedalās sportisti no Latvijas,” saka Kristaps.
